SERVANTS OR FRIENDS?
Another Look at God
GRAHAM MAXWELL
©1992, 1999, 2001, & 2002 Pine Knoll Publications
http://www.pineknoll.org/graham/sof/

KALPI VAI DRAUGI

PROLOGS
VAI TEV BŪTU BAIL SATIKT DIEVU?
KAUT JŪS BŪTU MANI DRAUGI!
NAV DRAUDZĪBAS BEZ UZTICĪBAS
NAV IESPĒJAMS PAVĒLĒT UZTICĒTIES
UZMANIES, KAM UZTICIES
DRAUGI RUNĀ ATKLĀTI
DRAUDZĪBA UN DIEVA LIKUMI
GRĒKS UN GLĀBŠANA NO KALPU UN DRAUGU VIEDOKĻA
LABĀKAIS DRAUGS
DRAUDZĪBAS DĀVĀTĀ BRĪVĪBA
DRAUDZĪBA UN CĪŅA AR GRĒKU
DRAUDZĪBA UN IZLĪGŠANA
MĒS ESAM STĀVĒJUŠI PIE ŠĪ KALNA PIETIEKOŠI ILGI
DRAUDZĪGĀ DIEVA DRAUGI
EPILOGS

PROLOGS

Vai jebkad esat dzirdējuši par valdnieku, kurš pasludina saviem pavalstniekiem, ka vairs neizturēsies pret viņiem kā pret kalpiem? Tā vietā, ja vien ļaudis vēlētos, viņš atklātu tiem savus noslēpumus kā uzticamiem draugiem. Monarhs grib, lai visi skaidri saprastu, ka viņš netīko aklas, verdziskas paklausības, kas tiek izpildīta nedomājot. Tā vietā viņš dod priekšroku inteliģentai sadarbībai brīvas izvēles rezultātā. Un, lai tas būtu iespējams, piedāvā labi informēt savus pavalstniekus par visu, kas norisinās viņa valdībā.

Bībelē rakstīts, ka Jēzus, pirms atgriešanās Debesīs, lai atjaunotu savu ķēnišķo varu, izteica saviem mācekļiem tieši šādu neticamu piedāvājumu. Brīdī, kad tika pausts šis piedāvājums, Jānis bija kopā ar Jēzu, un vēlāk viņš to ierakstīja sava evaņģēlija piecpadsmitajā nodaļā, piecpadsmitajā pantā. "Es jūs vairs nesaucu par kalpiem," Jēzus teica, "jo kalpi vienkārši dara, ko viņiem liek. Es labāk saukšu jūs par draugiem, jo vēlos, lai jūs to izprastu."

Tas, kuru Bībele raksturo kā "ķēniņu Ķēniņu un kungu Kungu" izvēlas uzskatīt mūs nevis par saviem kalpiem, bet gan par draugiem. Personīgi man, šīs ir labākās ziņas no visas evaņģēlija labās vēsts. Padomājiet, ko tas mums stāsta par Dievu kā personu, un kā tas būtu- pavadīt visu mūžību kopā ar Viņu.

Piecdesmit gadu laikā, ko esmu pavadījis mācot Bībeli gan koledžā, gan universitātē, lielāko prieku man sagādā gadu ilgais kurss, kurā iekļauta visu sešdesmit sešu Vecās un Jaunās Derības grāmatu1 lasīšana. Kursa mērķis ir iemācīties skatīt Bībeli kā vienotu grāmatu un saskatīt, kā visas tās daļas sasaucas vienā augstākā, centrālā tēmā - patiesībā par pašu Dievu.

Kad paveros atpakaļ uz 135 šādiem ceļojumiem caur visām sešdesmit sešām Bībeles grāmatām, viena rakstu vieta izceļas uz pārējo fona, skaidri parādot vissvarīgāko patiesību par Dievu - atslēgu, kas palīdz saprast pārējos Rakstus, kā arī Dieva plānu atjaunot mieru Viņa pasaulē. Tas ir apraksts par draudzības piedāvājumu Jāņa 15:15.

Grāmatas "Kalpi vai draugi?" mērķis ir apcerēt tālejošus un dažiem ticīgajiem ļoti pievilcīgus norādījumus par Dieva skaidri izteikto vēlēšanos būt ar mums dziļākās, nekā tikai padevīgas kalpošanas attiecībās - brīvību draudzības izpratnē.

VAI TEV BŪTU BAIL SATIKT DIEVU?

"Vai tev būtu bail satikt Dievu?"

"Jā, šausmīgi bail!"

"Kādēļ?"

Skotu kapracis stāvēja lietū starp tūkstošiem kapakmeņu, kas apjoza seno baznīcu, kurā viņš kalpoja arī kā svētdienas skolas vadītājs.

"To visu briesmīgo Bībeles stāstu dēļ."

Es uzdevu to pašu jautājumu dažādiem cilvēkiem Britu salās. Manā 13 000 jūdžu ceļojumā pa skaisto Lielbritāniju ietilpa mērķis noskaidrot, kāpēc tik maz cilvēku šajā kādreiz tik kristīgajā zemē regulāri apmeklē dievnamu vai apliecina savu ticību Dievam.

Es pajautāju kādai svētai kundzei, kura visu savu dzīvi bija pavadījusi mācot bērniem Bībeli. "Vai Jums būtu bail satikt Dievu?"

"It nemaz!"

"Kāpēc tā?"

"Pateicoties visiem tiem brīnišķīgajiem stāstiem, kas apliecina Dieva mīlestību."

"Bet kā tad ar Bībeles briesmīgajiem stāstiem?"

"Mēs nekoncentrējamies uz Rakstu nežēlīgajiem aspektiem. Mēs dodam priekšroku tiem, kas stāsta par mīlestību."

"Bet kā tad ar uguns jūru, kas aprakstīta Atklāsmes grāmatā?"

"Ak nē, mēs ar bērniem nemācamies Bībeles pēdējo grāmatu."

"Bet kā ar 1. Mozus grāmatā aprakstītajiem grēku plūdiem, kad Dievs noslīcināja visus pasaules iedzīvotājus, izņemot astoņus cilvēkus?"

"O, bērniem ar to nav nekādu problēmu! Viņiem piemīt asa taisnīguma izjūta, un viņiem it īpaši patīk tas, kā Dievs izglāba tos astoņus, kuri iegāja šķirstā."

Kapracis un Bībeles skolotāja, acīmredzami, nepieder pie tiem britiem, kas, viņu izpratnē, ir atmetuši kristietību. Tomēr daudzus citus tieši "Rakstu nežēlīgie aspekti", kā tos nosauca Bībeles skolotāja, ir novērsuši gan no Dieva, gan draudzes.

Esmu dzirdējis biežas atsauksmes par elles briesmām un neiespējamību uzticēties dievam, kas pieprasa paklausību, piedraudot ar mūžīgām mokām. Kāda Šekspīra teātra aktrise šķendējās: "Citu reliģiju dievi ir mazāk nežēlīgi nekā Vecās Derības dievs!" Viņa ar šausmām atcerējās tikai to dievu, ko bija iepazinusi bērnībā, un neviens cits uzticams dievs vēl nebija to nomainījis.

Tomēr briti vēl joprojām ir tikpat draudzīgi, kādus vienmēr esmu viņus pazinis. Mājas un ģimene joprojām ir sabiedrības centrs. Tikai ģimeniskais siltums un draudzība, ko kādreiz varēja rast draudzē, tagad jāmeklē kur citur. Apkaimes bārs ir šim nolūkam iecienīta vieta.

"Kāpēc baznīcas ir tik tukšas un bāri tik pilni?"

"Droši vien, labāka apkalpošana," šādu tūlītēju atbildi man deva pensionēts Londonas saldējuma pārdevējs, bezrūpīgi atspiedies uz sava spieķa, ar dēļiem aizsistas pagasta baznīcas priekšā, ko viņš cerēja drīzumā nopirkt, lai pārvērstu to par māju.

"Vai Jums būtu bail satikt Dievu?"

"Kāpēc gan? Es neviena nebaidos. Pie tam, vienmēr esmu bijis diezgan krietns cilvēks un nekad neesmu 'iegriezis' cilvēkam nelaimē."

"Vai Jūs apmeklējāt šo baznīcu, pirms to slēdza?"

"Es neesmu apmeklējis baznīcu gadiem ilgi. Ak, jā- kādreiz gāju svētdienas skolā, kad biju mazs. Bet tas bija piespiedu kārtā."

"Kas tad Jūs piespieda?"

"Māte!"

Arī citi cilvēki, gluži kā pensionētais saldējuma pārdevējs, runāja par savām mātēm un vecmāmiņām, kas gādājušas par to, lai viņi apmeklētu svētdienas skolu. Tomēr, pieaugot neatbildētiem jautājumiem, radās vilšanās - šo vārdu dzirdēju bieži - vilšanās Bībelē, draudzē un Dievā. Zemē, kas ir tik daudz strādājusi Svēto Rakstu izplatīšanā visā pasaulē, kāds grāmatnīcas īpašnieks paziņoja: "Ja paveicas, pārdodu kādas divas Bībeles gada laikā!"

KAUT JŪS BŪTU MANI DRAUGI!

Jēzus augšistabiņā2 runāja ar saviem mācekļiem aramiešu valodā. Jānis pārtulkoja to grieķiski, un te nu ir precīzs šo vārdu tulkojums: "Es jus vairs nesaucu par saviem kalpiem..." Grieķu valodā šis vārds gan īstenībā nozīmē 'vergi', bet mēs esam mīkstinājuši šo skarbo skanējumu. "Es jūs vairs nesaucu par saviem kalpiem [jeb vergiem], jo kalps nezina, ko viņa kungs [jeb īpašnieks] dara. Bet es esmu saucis jūs par saviem draugiem, jo visu, ko esmu dzirdējis no sava Tēva, esmu darījis zināmu arī jums."

Ievērojiet Jēzus norādīto atšķirību starp kalpiem un draugiem. Kalps nav priviliģēts saprast sava kunga plānus. Viņš tikai dara, ko viņam liek. Nejautājot un nedomājot. Tikai: "Ļoti labi, Kungs. Ja jūs tā sakāt, Kungs!"

Lai ieskaidrotu, ka Viņš nevēlas šādu aklu paklausību, Jēzus atgādināja saviem mācekļiem, ka Viņš ir izstāstījis viņiem visu, ko zināja par sava Tēva plāniem. Šis fakts dāvāja viņiem iespēju brīvi sadarboties ar Jēzu kā saprotošiem draugiem - tieši tā, kā Viņš to vēlējās.

Tomēr, vai nešķiet, ka mums vājajiem, grēcīgajiem mirstīgajiem, vairāk piedienētos būt kalpiem, kas neuzdod liekus jautājumus? Faktiski, cilvēki izmanto Pāvila vēstuli Romiešiem, lai atbalstītu ideju, ka uzticami kalpi nekad neizjautātu Dievu par Viņa neizdibināmajiem ceļiem. Romiešiem 9:20 apustulis atbild kādam apmulsušam un sašutušam jautātājam:

"Cilvēka bērns! Kas tu tāds esi, ka gribi ar Dievu tiesāties! Vai gan veidojums drīkst teikt savam veidotājam- kāpēc tu mani tādu esi radījis?"

Šāds dzedrs noraidījums, šķiet, apstādinātu jebkuru mēģinājumu izprast Dieva nodomus. Un, protams, šāds stāvoklis šķiet krietni pieņemamāks parastajiem mirstīgiem. "Tikai pasaki, kam Tu vēlies, lai mēs ticam, un mēs tam ticēsim. Tikai pasaki, ko gribi, lai mēs darām, un mēs to darīsim." Taču šādas kalpu runas nesaskan ar draudzības un izpratnes piedāvājumu Jāņa 15:15. Tomēr, cik reižu neesmu dzirdējis šo rakstu vietu citētu kā argumentu, lai pieliktu punktu teoloģiskām diskusijām!

Ir svarīgi, pat būtiski, lasīt šo rakstu vietu tās kontekstā. Pāvila vēstules Romiešiem iepriekšējās astoņas nodaļas skaidro, ka Dievs piedāvā brīvību kļūt Viņa draugiem un izglābties visiem, kas izvēlas Viņam uzticēties. Visiem ir vienādas tiesības, neskatoties uz rasi, tautību, dzimumu vai sabiedrisko stāvokli - jo Dievs ir visu mūsu Tēvs.

"Bet tas nav taisnīgi," iebilst daži Pāvila klausītāji. "Dievs izteica šo piedāvājumu mūsu tēvam Ābrahamam, un vienīgi Ābrahama pēcnācējiem pienāktos šāda augsta privilēģija."

Pāvils tam piekrīt. Tomēr viņš turpina skaidrot, ka ne tikai Ābrahama fiziskie pēcnācēji ir pieņēmuši Dieva žēlastības pilno piedāvājumu. Īstie Ābrahama pēcnācēji ir tie, kas kā Ābrahams ir izvēlējušies kļūt par Dieva uzticamajiem draugiem.

"Tas nav ne pareizi, ne taisnīgi!" tam seko iebildums.

"Vai jums, cilvēkiem, nāktos mācīt Dievu, kā Viņam būtu jāpārvalda Visums?" Pāvils uz to atbild Romiešiem 9:20. Dievam kā Pasaules un mūsu visu Radītājam, protams, ir augstākās tiesības valdīt pār to pēc Saviem ieskatiem. Labā vēsts ir tā, ka Viņš ir neatgriezeniski nolēmis valdīt pār to brīvā un draudzīgā atmosfērā, un visi Viņa bērni ir aicināti piedalīties Viņa darbā.

Romiešiem 9:20 netika rakstīta, lai atņemtu cilvēkiem drosmi vai aizliegtu godbijīgus lūgumus ļaut izprast Dieva prātu. Tas ir drīzāk izbrīna sauciens, kā gan kāds var būt tik bezkaunīgs, lai neteiktu muļķīgs, ka mēģinātu apstrīdēt Dieva tiesības valdīt pār Pasauli šajā brīnišķīgajā veidā.

Protams, ja tā labi apdomā, kā mēs, mirstīgie, varam būt patiesi draugi ar Kādu, kurš ir tik bezgala pārāks par mums, tik varens un majestātisks, ka Bībele apraksta eņģeļus padevīgi zemojamies Viņa priekšā?3 Kā gan mēs varam būt tuvās un draudzīgās attiecībās ar šādu varenu Būtni?

Varbūt Jēzus Jāņa 15:15 runā par Sevi pašu, kam varam tuvoties, jo Viņš ir dzīvojis mūsu vidū? Vai tomēr Viņš būs savā runā iekļāvis to, ko mēs saucam par Tēvu? Ir kāda iemīļota dziesma "Kāds gan Draugs mums Jēzus ir". Bet vai jelkad esat dzirdējuši "Kāds gan Draugs mums Debestēvs"?

Jēzus jau bija mācekļus tam sagatavojis. "Ja jūs esat redzējuši Mani, jūs esat redzējuši Tēvu. Ja jūs uzticaties Man, jūs uzticaties Tēvam." Viņš to izklāstīja mācekļiem tieši pirms sava draudzības piedāvājuma,4 pēc tam piemetinot: "Pats Tēvs jūs mīl."5

Turklāt, kas ir Jēzus? Daudzās Bībeles rakstu vietās Jēzus ir nodēvēts par pašu Dievu, Radītāju. Tomēr nekur tas nav aprakstīts skaidrāk kā fragmentā, ko ik Ziemassvētkus dzied Hendeļa "Mesijā":

"Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls (..) Viņa vārds ir Brīnišķais padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais Tēvs un Miera Lielskungs."6 Mēs zinām, kurš ir Miera Lielskungs. Viņš ir arī Varenais Dievs, Mūžīgais Tēvs! Viņš ir Tas, kurš labprāt sauktu mūs par saviem draugiem, ne kalpiem.

"Dievs tā teica!" Vai tas visu izšķir?

Tomēr, vai Bībele nerunā vairāk par paklausīgo kalpu būšanu, ko papildina apbalvojumu un sodu saraksts? Tā ir gan. Un esmu novērojis, ka daudzi dievbijīgi ticīgie dod priekšroku šīm kalpu rakstu vietām. Viņi cenšas izturēties tā, kā, viņuprāt, būtu jādara uzticamiem kalpiem. Viņi neko nejautā. Viņi nemeklē iemeslus.

Viņi pat saka: "Ticībai nav vajadzīga prātošana." Un tikai skandina slaveno frāzi: "Dievs tā teica! Es tam ticu! Tas visu izšķir!"

Gadiem ilgi viņi ir bijuši reliģiski līderi, kas devuši priekšroku kalpu-Kunga modelim ticīgo attiecībās ar Dievu. Pasludinot sevi par Dieva pārstāvjiem, šie cilvēki kā autoritātes gūst labumu no šādas attiecību izpratnes un gaida, ka viņu sekotāji arī uzvedīsies kā uzticami kalpi. Atcerieties, ka kalpi nejautā: "Kāpēc?" Kalpiem nevajag zināt iemeslus. Kalpi vienkārši paklausa.

Džims Džounss7 pārliecināja par to savus sekotājus- deviņi simti no tiem paklausībā iedzēra cianīdu un nomira. Ja vien viņi būtu uzdevuši jautājumus, daudzi Cilvēku Tempļa locekļi būtu vēl joprojām dzīvi. Taču aklā ticībā viņi pakļāvās sava plānprātīgā līdera prasībām un 1978.gadā upurēja sevi reliģiskā masu pašnāvībā Gviānas džungļos.

"Esiet mani draugi, vai arī Es jūs iznīcināšu"?

Tiem, kas lasa Bībelē daudzos brīdinājumus par iznīcību, dabiski rodas jautājums: kā gan es varu būt draugos ar kādu, kurš draud mūs sadedzināt, ja vien nepakļausimies viņam? Vai Dievs saka: "Esiet mani draugi, vai arī Es jūs iznīcināšu?"

Kad Nebukadnecars teica: "Metieties ceļos, vai arī es jūs iemetīšu uguns ceplī"8, viņš tiešām demonstrēja- "Parādiet, cik ļoti mani mīlat, vai arī es jūs sadedzināšu!" Jūs varat piespiest cilvēkus mesties ceļos jūsu priekšā, bet jūs nevarat piespiest viņus kļūt par jūsu draugiem!

"Mīli mani vai liec mani mierā!"

Es reiz saņēmu Valentīna dienas apsveikuma kartiņu ar slaveno kaķi Garfīldu. Šis, parasti viegli aizkaitināmais runcis, tur ķepās savu sirdi un apgalvo: "Tā ir tava izvēle... mīli mani vai liec mani mierā!" Īstais veids, kā iegūt draugus, vai ne? Bet atverot kartiņu, lasāmi draudi: "Tikai izdari nepareizo izvēli, un es tev salauzīšu roku!"

Esi mans mīļotais, vai arī es tev salauzīšu roku? Tam bija jāizklausās absurdi. Tomēr, kā lai izskaidro trešā eņģeļa saucienu Atklāsmes grāmatas 14.nodaļā, ja lasām to kontekstā ar Jāņa 15:15 draudzības aicinājumu? Vai Dievs saka: "Es par visu vairāk vēlos jūsu mīlestību un draudzību, bet, ja es to neiegūstu, es jūs mocīšu visu mūžību"? Vai jums tas šķiet valdzinoši un pārliecinoši? Vai arī nekaitētu uzdot pāris jautājumu par šo tēmu? Kalpi neuzdod jautājumus. Tā dara draugi. Draugi godbijīgi, ar cieņu apjautājas: "Kāpēc?"

"Jautā vien, bet tas uz tavu atbildību!"

Man ir arī kāda cita kartiņa ar Garfīldu, kurā viņš paceltā ķepā tur āmuru, brīdinot: "Jautā vien, bet tas uz tavu atbildību!" Bēdīgi, bet daudziem Dieva izteiktais brīdinājums izklausās tieši tā. Manuprāt, ir daudz bīstamāk nejautāt, citādāk vēl varam beigt savas dzīves, iedzerot cianīdu kopā ar Džimu Džounsu.

Bībeles ceļš ir nodrošināt pierādījumus jeb liecības, uz kurām jautājošie draugi var balstīt savu izpratni. Jūs varat paļauties, ka Svētie raksti nodemonstrēs jums piemērus, kā mūsu Debesu Tēvs attiecas pret Savu bērnu nopietnajiem jautājumiem.

Ābrahams tika saukts par Dieva draugu

Atcerieties Ābrahamu. Kad Dievs nāca iznīcināt Sodomu un Gomoru, viņš vispirms iegriezās pie sava vecā drauga pastāstīt par Saviem nodomiem.9 Vai Ābrahāms atbildēja: "Nu ko, kas gan es esmu, lai iztaujātu par Taviem neizdibināmajiem ceļiem? Ļoti labi, Kungs! Es pakāpšos kalnā, lai noskatītos, kā viņi sadeg"?

Nē!

"Dievs, cik es Tevi pazīstu, Tu nevarētu to izdarīt, ja vien tajā pilsētā atrastos piecdesmit, četrdesmit, trīsdesmit, divdesmit vai pat mazāk krietnu cilvēku. Piedod, Kungs, ja es šķietu negodbijīgs, bet vai visas zemes Tiesnesim nebūtu jāspriež taisna tiesa?"10

Vai Dievs atbildēja dusmās: "Viss, mūsu draudzībai beigas! Es nekad vēl neesmu dzirdējis tādu nekaunību!"

Gluži pretēji!

"Tu tiešām esi Mans saprotošais draugs, ja šādi runā ar Mani. Un es tevi likšu par paraugu uzticamu draugu attiecībām cauri visiem Svētajiem Rakstiem." Un tā, gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā Ābrahams ir pieminēts kā Dieva labākais draugs, kurš uzdrošinājās Viņam pajautāt: "Kāpēc?"

Dievs varēja runāt ar Mozu, kā cilvēks runā ar draugu!

Vēlāk Dievs sacīja Mozum: "Man pagalam apnikuši šie cilvēki. Paej malā un ļauj man viņus iznīcināt. Es radīšu lielu tautu no tevis."11 Vai Mozus atbildēja: "Ļoti labi, Kungs! Ja Tu tā saki, Kungs. Kas gan es esmu, lai iztaujātu Tavus neizdibināmos ceļus? Es ļoti novērtēju Tavu piedāvājumu- radīt no manis lielu tautu!"

Nekā tamlīdzīga.

"Dievs, es tevi pazīstu, un tu tā nekad nedarītu. Pie tam, ja tu tā darītu, tu sabojātu savu reputāciju. Ēģiptieši par to uzzinātu un nodomātu, ka esi bijis par vāju, lai aizvestu šo tautu uz apsolīto zemi. Dievs, cik vien es tevi pazīstu, tu vienkārši nevarētu tā rīkoties!"

"Kurš gan vēl mani pazīst tik labi kā tu, Mozu? Tu tiešām esi mans draugs. Tāpēc es runāšu ar tevi aci pret aci, kā cilvēks runā ar savu draugu."12

"Paldies, Ījab, ka esi mans draugs!"

Un bija arī tāds Ījabs. Būdams šķietami Dieva pamests, viņš izsaucās: "Dievs, mēs bijām tik labi draugi! Mēs visu laiku sarunājāmies. Kāpēc tu ar mani vairs nerunā? Lūdzams, pasaki man, kas nogāja greizi?"

Ēlifass un trīs citi labu griboši, bet "nožēlojami mierinātāji",13 atnāca dot Ījabam padomu. Ēlifass teica: "Es gan netiektos pēc sarunas ar Dievu. Es negribētu dot viņam ieganstu mani nogalināt."14 Redzat, Ēlifass bija viens no drebošajiem kalpiem.

Bet Ījabs turpināja: "Es gribu, lai Dievs runā ar mani. Lūdzu, Dievs, runā ar mani! Zinu, ja vien mēs varētu aprunāties, es saprastu, kāpēc tas viss ar mani ir noticis."15

Beigās Dievs iesaistījās sarunā. "Tev taisnība, Ījab. Tavi padomdevēji nepazīst mani tā kā tu. Paldies, Ījab, ka esi mans draugs. Paldies, ka esi patiess ar mani."16

Ja vien mācekļi būtu pieņēmuši Jēzus draudzības piedāvājumu, viņi būtu varējuši augšistabā brīvi uzdot tādus jautājumus kā: "Ja tu vēlies, lai mēs esam Tavi draugi, kāpēc Bībele tik daudz runā par kalpiem? Ja jau mīlestību un draudzību nevar pavēlēt, kāpēc ir tik daudz likumu?"

"Pasaki savam brālim, ka tu viņu mīli!"

Varbūt jūs atceraties līdzīgu atgadījumu no savas bērnības, kad iesitāt savam brālim pa aci? Sev piemītošajā vērīgumā, māte drīz vien atrod vainīgo.

"Atvainojies savam brālim!"

Bet tev nemaz nav žēl, ko esi izdarījis. Īstenībā, tev gribētos viņam uzdot arī pa otru aci. Bet tev blakus stāv mamma, un viņa ir daudz lielāka par tevi. Tā nu tu saki: "Lūdzu, piedod!" Un kas tā ir par tukšu skaņu!

Tad māte visu sabojā vēl vairāk. "Pasaki savam brālim, ka tu viņu mīli." Vai atceraties, kā tas izklausījās?

Viss vēl vairāk pasliktinās, kad māte pavēl: "Un nu iedod savam mīļajam brālim buču!"

"Es nevaru."

"Es teicu- nobučo savu brāli, vai arī tev būs lielas nepatikšanas!" Vai jūs atceraties, kāda bija tā buča?

Cik gan bēdīgs ir bijis Dievs, kad Viņš sapulcināja savus bērnus Sinaja kalna pakājē17 un pavēlēja viņiem mīlēt vienam otru un izbeigt naidu un asinsizliešanu savā starpā, tāpat kā neķītrību, zagšanu un melošanu. Kad tēvs ko tādu pavēl bērniem, situācija viņa ģimenē tik tiešām ir ļoti nopietna.

Mīlestību nevar pavēlēt

Kā apustulis Pāvils skaidro, likumi tika pievienoti noziegumu un apgrēcības dēļ.18 Īstenībā, tas, ko Dievs visvairāk vēlas no saviem bērniem - miers, mīlestība, laime un uzticamas attiecības - nevar tikt radītas likumdošanas iespaidā un nekādi ne ar varu vai iebiedējot. "Ne ar spēku, ne ar varu, bet ar manu Garu" saka tas Kungs.19 Tikai Svētā Gara - mīlestības un patiesības Gara - iespaidā, cilvēki var tikt pārliecināti izvēlēties piedāvāt Dievam to, ko Viņš vēlas.

Jūs varat piespiest cilvēkus kļūt par jūsu kalpiem. Bet jūs nevarat piespiest viņus kļūt par jūsu draugiem.

Es vēlos, kaut mācekļi būtu lūguši Jēzum augšistabā izskaidrot viņa likumu dažādo pielietojumu. Mūsu pieredzei un saprātam pavēle mīlēt Dievu un vienam otru šķiet tik pretrunīga. Tomēr pirms un tūlīt pēc sava draudzības piedāvājuma Jāņa 15:15, Jēzus atkārto savu pavēli: "Tas ir mans bauslis, lai jūs cits citu mīlat, kā es jūs esmu mīlējis." "Tā ir mana pavēle, lai jūs mīlētu cits citu."20

Pie viena, Jēzus piemetināja: "Jūs esat mani draugi, ja jūs darāt, ko es jums pavēlu."21 Vai jūs kādreiz esat ko tādu teikuši cilvēkiem, ar ko vēlaties draudzēties?

Kas notiktu, ja jūs skolā savam klasesbiedram būtu teicis: "Tu vari būt mans draugs, ja vien darīsi, ko lieku"? Ja šāda ir jūsu izpratne par draudzību, būšu pārsteigts, ja varat lepoties ar daudz draugiem.

Būt Dieva kalpam ir liels gods

Kurš no mums uzdrīkstētos tuvoties Dievam ar šo neiedomājamo ideju, kas aprakstīta Jāņa 15:15? "Mēs vairs negribam saukties par taviem kalpiem. Mēs pieprasām, lai tu mūs sauktu par saviem draugiem!"

Īstenībā būt Dieva kalpam ir gods. Un cik brīnišķīgi būtu dzirdēt Dievu sakām: "Labi, mans uzticamais kalps." Tomēr tas ir pats Dievs, kurš piedāvā mums kaut ko labāku - daudz labāku - būt par viņa saprotošajiem draugiem.

Mums nevajag staigāt apkārt ar uzlīmēm- "Dievs tā teica. Es tam ticu. Tas izšķir visu." Dievs ir teicis: "Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, jo kalpi tikai dara to, ko viņiem liek. Es labprātāk saucu jūs par saviem draugiem, jo es vēlos, lai jūs saprastu." Patiesi labs un uzticams kalps atbildīs uzrakstam jau minētajā uzlīmē un arī nopietni raudzīsies uz Dieva izteikto draudzības piedāvājumu.

Es vēlētos, lai jūs būtu mani draugi

Vai tu uzskati sevi par Dieva kalpu vai draugu?

"Ak," tu varbūt saki, "Es sevi uzskatu par kaut ko vēl labāku. Es uzskatu sevi par Dieva bērnu."

Kāpēc būt par Dieva bērnu ir vēl labāk?

"Bērna tiesību dēļ, protams. Un es augstu vērtēju šīs tiesības, ko Jēzus man nopirka par tik dārgu cenu."

Kāds mācītājs reiz teica no kanceles: "Kad es ieradīšos Debesīs un satikšu Dievu un Viņš brīnīsies, kā gan tāds cilvēks kā es tur ir nokļuvis, viss, kas vajadzīgs- uzrādīt Viņam savas tiesības. Nav obligāti Dievam patikt. Vajag tikai pierādīt, ka man ir visas tiesības tur būt."

Manuprāt, tā ir kalpa runa. Pie tam, pavisam noteikti, ne draudzīga. Es pazīstu arī daudzus bērnus, kas nav draugos ar saviem tēviem. Absoloms bija Dāvida dēls un viņš bija arī viens no ļaunākajiem tēva ienaidniekiem.22

Es teiktu tā - es labāk esmu Dieva draugs, nekā tikai Viņa bērns. Tomēr laimīgā kārtā mēs varam būt visi trīs. Mums nav jāizvēlas.

Es ticu, ka būt Dieva kalpam ir liels gods, it īpaši, ja tiec uzskatīts par uzticamu kalpu.

Arī būt Dieva bērnam ir augsta privilēģija.

Bet vislabāk tomēr man patīk būt Viņa draugam. Uzticamam un uzticīgam draugam.

NAV DRAUDZĪBAS BEZ UZTICĪBAS

Ja Dievs vēlas, lai mēs būtu Viņa draugi, tad kādēļ bieži rakstos viņš šķiet tik nedraudzīgs? Vai tad Bībele pati mums nemāca- ja kāds grib iegūt draugus, viņam pašam būtu jākļūst draudzīgam?

Tieši tas, šķiet, ir pateikts Salamana pamācībās 18:24, kā tulkots 1611. gada karaļa Džeimsa versijā:

"Cilvēkam, kam ir draugi, jāizrāda draudzība citiem, un ir draugs, kas ir tuvāks par brāli."

Vairums cilvēku, iespējams no pašu pieredzes, ir atklājuši pirmā apgalvojuma patiesumu. Diez vai jums būs daudz draugu, ja pats nebūsiet draudzīgs. Bet vēl arvien Bībeles pētnieku domas dalās, ko Ebreju autors ar to īsti domājis. Dažādās Bībeles tulkojumu versijas mums piedāvā vairākas šī panta variācijas.

Tuvāks par brāli

Tomēr Bībeles tulkotāji ir vienisprātis par otrās rindas nozīmi: patiess draugs ir tuvāks nekā brālis. No tā varētu secināt, ka pirmajā apgalvojumā minētiem draugiem nevar uzticēties, līdz ar to daudzi tulkojumi skan šādi:

"Ir draugi, kas tikai izliekas par draugiem, bet ir draugs, kas ir tuvāks nekā brālis." (RSV, 1952. g.)

"Daži draugi tēlo, ka ir draudzīgi, bet patiess draugs ir labāks par tavu tuvāko radinieku." (NRSV, 1989)

"Mēdz būt draudzība, kas ātri paiet, bet daži draugi ir uzticamāki par brāļiem." (GNB, 1976)

Vai tad, kad Jēzus piedāvāja saviem mācekļiem draudzību, Viņš tikai tēloja, ka ir draudzīgs? Vai viņš izlikās par draugu? Nav iespējama ilgstoša draudzība bez abpusējas uzticības un uzticēšanās. Vai ir kāds labs iemesls uzticēties Dieva Dēlam kā "draugam, kas tuvāks nekā brālis"?

Kā lai saprotam šos "briesmīgos" Bībeles stāstus, kuri šķita tik atbaidoši Skotu kapracim, vai "rakstu nežēlīgos aspektus", kurus svētā Bībeles skolotāja nevēlējās pārrunāt ar saviem audzēkņiem? Varbūt šie teksti attēlo bijājamā Dieva Tēva, nevis laipnā Dēla raksturu?

Vai Tēvs var būt kā Jēzus?

Filips bija viens no priviliģētajiem mācekļiem, kuri dzirdēja Meistara aicinājumu izprast draudzību. Acīmredzot, arī viņu mulsināja šķietamā atšķirība starp Jēzus draudzīgumu un to, ko Viņš bija pieņēmis kā Vecās Derības Tēva aprakstu. "Jēzu," viņš pieprasīja, "rādi mums Tēvu, un tad mums pietiek."

"Tik ilgi Es jau esmu pie jums, un tu vēl neesi Mani sapratis, Filip?"

"Bet mūsu jautājums nav par tevi," Filips neatlaidās. "Mēs pazīstam un mīlam tevi, Kungs." Un pat neskatoties uz to, ka mēs tevi pielūdzam kā Dieva Dēlu, mēs nebaidāmies būt tev tik tuvu šeit augšistabā. Mēs gribam uzzināt vairāk par Dievu, kurš dārdināja pērkonu Sinajā, kurš noslīcināja visu pasauli plūdos, kurš iznīcināja pilsētas Sodomu un Gomoru, kurš sadedzināja Nadabu un Abiju un atvēra zemes, lai aprītu Korahu, Datanu un Abirāmu, kurš pavēlēja nomētāt akmeņiem Akanu un viņa ģimeni un lika ugunij līt no debesīm Karmela kalnā.

"Jēzu, vai Tēvs var būt tāds kā Tu?"

Un Kungs Jēzus atbildēja: "Ja jūs patiešām mani pazītu, jūs pazītu arī Tēvu. Ikviens, kas redzējis mani, ir redzējis Tēvu. Kā tu vari sacīt: "Rādi mums Tēvu?" Vai tu netici, ka es esmu Tēvā un Tēvs manī? Ikviens, kas tic man, tic tam, kas mani sūtījis."

"Un kas attiecas uz tiem briesmīgajiem stāstiem par pārmācību un nāvi," Jēzus būtu turpinājis, "nepārprotiet, tie nenozīmē, ka Tēvs ir mazāk draudzīgs vai pieejams kā es. Patiesībā tas biju es, kurš veda Israēla tautu cauri tuksnesim. Tā bija mana pavēle nomētāt Akanu!"

Pāvils to saprata, kad rakstot izmantoja Bībelē pazīstamo klints simbolu. "Un visi dzēruši to pašu garīgo dzērienu, jo tie dzēra no garīgās klints, kas tiem gāja līdzi, bet šī klints bija Kristus."

Ja vien Filips būtu turpinājis jautāt, mācekļi, iespējams, būtu dzirdējuši nenovērtējamus skaidrojumus, ko pierakstīt evaņģēlijos. Viņš varēja jautāt: "Kāpēc, Jēzu, tu pavēlēji nomētāt ar akmeņiem Akanu un visu viņa ģimeni, bet izglābi no nomētāšanas laulības pārkāpšanā pieķerto sievieti? Kādēļ tu tik skaļi dārdināji pie Sinaja, bet runā tik klusu tagad ar mums?"

Par nelaimi, mācekļiem bija svarīgāk iegūt labākās vietas pie galda un noskaidrot, kādus amatus viņi ieņems gaidāmajā valstībā! Tad nu tagad ir mūsu kārta uzdot jautājumus, un Jēzus aicina mūs kā savus draugus dzīties pēc šīs izpratnes.

Kādēļ Dievs pacēla balsi Sinajā?

Iedomājies, ka esi aculiecinieks tajā bijājamā dienā, kad Dievs nonāca no Sinaja kalna, lai runātu ar Izraēla bērniem. Viss kalns drebēja no Kunga klātbūtnes. Bija redzami zibeņi, uguns un dūmi, un ļoti skaļi skanēja taure.

Un Dievs teica Mozum: "Nelaid cilvēkus tuvumā. Ja kāds pieskaras kalnam, tas ir jānonāvē. Vai tas būtu dzīvnieks vai cilvēks, tas ir jānomētā ar akmeņiem vai jānošauj. Uztaisi žogu apkārt kalnam. Ja kāds izlauzīsies tam cauri, tam ir jāmirst."

"Tad tauta, to redzēdama, bēga un nostājās iztālēm. Un ļaudis sacīja Mozum: "Runā tu uz mums, mēs tev klausīsim, bet lai Dievs nerunā uz mums, citādi mēs mirsim.""

Bet Mozus iedrošināja tautu, lai nebīstas, jo Mozus pazina Dievu un bija viņa draugs. Lai gan Viņš vienmēr tuvojās viņam ar vislielāko cieņu un apbrīnu, tomēr viņš nebaidījās. Un Kungs runāja ar Mozu "vaigu vaigā, kā kāds sarunājas ar savu draugu."

Atcerieties cik bezbailīgi, bet godbijīgi Mozus atbildēja uz Dieva piedāvājumu atmest Israēlu un radīt jaunu tautu no viņa paša pēcnācējiem.

Savukārt, tauta visu ceļu no Ēģiptes līdz Sinajam izturējās necienīgi, kurnēja un sūdzējās - tas viss neskatoties uz brīnumaino glābšanu pie Sarkanās Jūras un Dieva dāsno apgādību, dodot ūdeni un pārtiku. Kā gan Dievs varēja iegūt šādu cilvēku uzmanību un noturēt to pietiekoši ilgi, lai atklātu vairāk patiesības par Sevi.

Vai viņam vajadzēja runāt klusi uz tautu, "lēnā balsī", kā viņš runās ar Eliju klints alā? Vai viņam vajadzēja apsēsties un raudāt par Israēlu, kā daudzus gadsimtus vēlāk viņš to darīs, sēžot uz cita kalna un apraudot Jeruzalemes iedzīvotājus?

Tikai dramatiska godības parādīšana varēja iedvest cieņu dumpīgajam pūlim tuksnesī. Kāds gan tas bija risks no Dieva puses- tik uztvertam kā briesmīgam Dievam, kuru grūti mīlēt kā draugu!

Tomēr bija jāizvēlas, riskēt vai zaudēt saskarsmi ar tautu. Bez cieņas un bijības viņi nebūtu uzklausījuši un ņēmuši nopietni Dieva norādījumus. Šī iemesla dēļ, kādā citā Vecās Derības grāmatā ir atrodams sakāmvārds: "Tā Kunga bijāšana ir gudrības iesākums." Un Dievs labprātāk uzņemsies risku uz brīdi kļūt par biedējošu un pat ienīstu Dievu, nekā zaudēt kontaktu ar saviem bērniem.

Vai tu rīkotos tāpat?

Vecāki un skolotāji spēs saprast šo risku. Iedomājieties, ka Jūs esat kāds cienījams un līdzsvarots pirmsskolas skolotājs. Visu šo gadu laikā, kamēr strādājat par skolotāju, nekad neesat izjutis vajadzību pacelt balsi, runājot ar bērniem. Bet tagad skolas pārzinis pie durvīm steidzami Jūs informē, ka skolā izcēlies ugunsgrēks, un Jums jāizved bērni ārā no klases, cik vien ātri iespējams.

Jūs pagriežaties un klusi paziņojat, ka ēkā ir ugunsgrēks. Bet klasē ir liels troksnis, jo sācies garais starpbrīdis. Neviens neievēro, ka stāvat klases priekšā. Vai savā mīlestībā uz bērniem Jūs būtu gatavs kliegt? Un, ja arī tas nelīdzētu, vai Jūs būtu pietiekami apņēmīgs, lai kāptu uz galda un, ja vajadzīgs, sviestu ar kādu dzēšgumiju vai divām? Beidzot bērni varētu ievērot šo neparasto skatu - viņu laipnais skolotājs, šķietami dusmīgs, pirmo reizi mūžā kliedz un žestikulē kā nekad agrāk. Apdulluši un varbūt nobijušies no redzētā, viņi ieslīgst savos krēslos.

"Tagad, bērni, lūdzu, nestāstiet mājās saviem vecākiem, ka biju uz jums dusmīgs," Jūs varētu skaidrot. "Es vienkārši mēģināju pievērst jūsu uzmanību. Saprotiet, ēkā ir ugunsgrēks, un es negribu, lai kāds no jums ciestu. Tādēļ nostājieties rindā un ātri dodieties ārā pa durvīm.

Pārmācības risks

Kas ir lielāka mīlestība? Atteikties pacelt balsi, lai bērni nenobītos? Vai riskēt, ka no jums nobīstas un, iespējams, zaudēt cieņu, lai glābtu jums uzticētos bērnus?

Līdzīgi Dievs riskē katru reizi, kad viņš pārmāca savu tautu. "Jo, ko tas kungs mīl, to Viņš pārmāca."

Vārds "pārmāca" (disciplines) ir labāks tulkojums nekā Karaļa Džeimsa versija "soda" (chasteneth). Grieķu oriģinālā šim vārdam ir plašāka jēga. Tas nozīmē izglītot, trenēt, labot, disciplinēt. Katra no šīm lietām dažreiz var iekļaut sodu, bet tikai ar mērķi veicināt izaugsmi.

Vēl kādā Salamana pamācībā varam lasīt paskaidrojumu par to, ka Dieva pārmācības motīvs ir mīlestība.

"Mans dēls, neatmet Tā Kunga tev piešķirto mācību un nesajūti nepatiku par Viņa uzlikto pārmācību, jo, ko Tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca, turēdams tomēr labu prātu uz viņu kā tēvs pret dēlu." (Salamana Pamācības 3:11, 12)

Vēstulē Ebrejiem šis sakāmvārds citēts, lai mudinātu Dieva bērnus ņemt vērā pārmācības iedrošinošo aspektu. "Pacietiet pārmācību! Dievs izturas pret jums kā pret bērniem. Jo kur ir bērns, ko tēvs nepārmāca? Bet, ja jūs esat bez pārmācības, ko visi ir saņēmuši, tad jūs esat nelikumīgi bērni un neīsti bērni. Tad nu mums mūsu miesīgie tēvi ir bijuši par pārmācītājiem, un mēs tos esam bijušies. Vai tad mēs daudz vairāk nepaklausītu gara Tēvam, lai dzīvotu? Jo tie gan īsu laiku mūs ir pārmācījuši, kā tas viņiem šķita pareizi esam, bet Viņš - lai tas nāktu mums par labu, lai mēs kļūtu Viņa svētuma dalībnieki. Bet katra pārmācība tai acumirklī neliekas mums par prieku, bet par bēdām, tomēr vēlāk, tanī vingrinātiem, dod taisnības miera augli."

Mācību stunda uz kāpnēm

Tagad es saprotu, cik lielā mērā mana māte riskēja tikt nesaprastai katru reizi, kad viņa bija nolēmusi man pasniegt īpaši iespaidīgu mācību stundu. Parasti disciplinēšana tika izpildīta mūsu divstāvu mājas ieejas hallē. Pie vienas sienas atradās gara mēbele ar spoguli, kurā bija vieta cepurēm, lietussargiem un pa vidu atvilktne cimdiem. Atvilktnē glabājās divas ādas siksnas. Es tā arī nekad nesapratu, kāpēc tās bija divas. Bet savā iztēlē arvien varu dzirdēt atvilktnes roktura grabēšanu un ļaunu vēstošo siksnu čabēšanu, mātei izvēloties vienu no tām. Tad mēs abi kopā devāmies uz trepēm.

Pēc tam, kad māte bija apsēdusies un apsūdzētais ieņēmis nepieciešamo pozu, viņa mēdza pārrunāt izdarītā pārkāpuma dabu un nopietnību. Sarunu pavadīja ritmiska siksnas vēzēšana. Jo smagāks bija nodarījums, jo ilgāk nācās to pārrunāt. Es neatceros, ka jelkad šajā sāpīgajā pozā būtu iedomājies: "Cik tas ir mīļi no mātes puses, ka viņa mani šādi pārmāca! Cik viņa ir žēlsirdīga, uzņemdamās risku tikt nesaprastai vai pat ienīstai, vai arī likt man paklausīt tikai baiļu dēļ!" Tieši otrādi, tajā brīdī manas izjūtas bija gluži pretējas.

Bet kad viss bija beidzies, man vajadzēja sēdēt trepju apakšā un pārdomāt nupat iegūto pieredzi. Un, pirms doties atkal ārā spēlēties, man vienmēr bija jāatrod māte, un tad mēs apskāvāmies, skūpstījāmies un solījām, ka tas nekad vairs neatkārtosies.

Dažkārt nožēla kavējās. Atceros, kā es uzkāpu trepju augšā, lai caur vitrāžu logiem varētu vērot ziedus apkārt zālienam. Bet bija grūti ilgi dusmoties vai turpināt baidīties no mātes. Šķiet, viņa nekad nezaudēja savaldību. Mēs zinājām, ka nav nekā tāda, ko viņa nebūtu gatava darīt savu bērnu labā. Viņai nekad nepietrūka pacietības, klausoties visu ko mēs gribējām izstāstīt. Viņa bija tik lepna par mūsu panākumiem un tik saprotoša, kad mums neveicās.

Nesen es atkal pabiju pie šīm trepēm. Vitrāžu logi arvien vēl bija savā vietā, tikai trepes likās zemākas, kad es uz tām apsēdos. Prātā nez kāpēc nenāca sāpes vai kauns par to visu. Bet, kad domāju par savu māti, kura nu jau daudzus gadus kā mirusi, izjutu īpašu siltumu, lai gan ne tajā pašā vietā, kur to jutu toreiz siksnas vicināšanas laikā.

Es ceru, ka nekad nepazaudēšu šo mācību stundu nozīmi. Viņa palīdzēja mums apgūt svarīgu patiesību par Dievu. Mēs to nesapratām uzreiz, bet māte bija gatava gaidīt. Ja mēs būtu uzauguši bailēs un naidā pret viņu, tas būtu salauzis viņas sirdi. Bet mēs viņai rūpējām tik ļoti, ka viņa bija gatava riskēt.

Dievs izvēlas runāt klusi un neuzkrītoši

Svētie raksti vēstī, ka Dievs mūs mīl tik ļoti, ka arī Viņš ir gatavs uzņemties šādu risku. Ja uzstājīgi izvēlamies iet paši savu ceļu, Dievs agri vai vēlu mūs atlaidīs. Tomēr viņš cīnās par mums. Viņš aicina, brīdina, disciplinē. Viņš labprātāk runātu ar mums klusi, kā tas notika ar Eliju. Bet, ja mēs nedzirdam kluso balsi, viņš runās caur zemestrīci, vēju un uguni.

Reizēm dzīves kritiskās situācijās Dievs ir spiests rīkoties ekstrēmi, lai pievērstu mūsu uzmanību. Šādos brīžos, kad negribīgi pakļaujamies Dievam, tas bieži notiek aiz bailēm. Tajā pašā laikā Dievs ir ieguvis vēl vienu iespēju mūs uzrunāt, brīdināt, pirms esam nonākuši ārpus viņa sasniedzamajām robežām, lai daži no mums atgrieztos, atkal spētu uzticēties un ieraudzītu, ka bailēm nav pamata.

Nav šaubu, ka šādi Dievs parāda sevi kā draugu, kas ir tuvāks par brāli. Tas, kurš grib, lai mēs būtu viņa draugi, pats ir tik labs draugs, ka ir gatavs būt kopā ar mums, pat ja neesam draudzīgi. Dievs pacietīgi darbojas, lai pat savus ienaidniekus pārvērstu par draugiem.

Kā Dievs atguva Saulu

Dievs neatteicās no sava ienaidnieka Saula un pārvērta viņu par Pāvilu - lielo ticības un mīlestības apustuli. Pirms Sauls satika Jēzu uz Damaskas ceļa, viņš bija stingri apņēmies iznīcināt, viņaprāt, bīstamo viltus mācību par Dievu. Sauls būtu ārkārtīgi aizvainots, ja kāds uzdrošinātos nosaukt viņu par Dieva ienaidnieku. Viņam bija iemesls uzskatīt sevi par Dieva visdedzīgāko, cītīgāko kalpu un patiesības aizstāvi.

Tomēr Sauls pielūdza nedraudzīgu Dievu, kurš būtu gatavs pielietot spēku, lai panāktu savu. Tādējādi, tā Dieva vārdā, ko viņš pazina, Sauls mēģināja piespiest agrīnos kristiešus nožēlot savas ķecerības un atgriezties pie patiesības. Ja viņi atteicās, viņš tos apcietināja vai pat nogalināja - tieši tā, kā būtu darījis Dievs, kam viņš ticēja.

Tādēļ Sauls arī spēja piedalīties tāda laba cilvēka nogalināšanā kā Stefans. Viņš nepriecājās par pašu nāvessodu, bet deva savu piekrišanu tā izpildei. Viņš atcerējās Sinaja stāstu. Vai pats taisnais un svētais Dievs nebija pavēlējis nepaklausīgos nomētāt ar akmeņiem vai nošaut?

"Lūdzu, piedod Saulam"

Kā Dievs spēja pārvērst tādu cilvēku kā Sauls par savu draugu, draudzīga Dieva draugu?

Kungs izvēlējās izaicināt savu nākamo draugu uz Damaskas ceļa. Saulu satrauca atmiņas par nāves soda izpildi. Stefans bija parādījis ievērojamas rakstu zināšanas, un Saula sirdsapziņa klusām atzina patiesības autoritāti.

Iespējams, vissatraucošākā bija Stefana lūgšana par piedošanu pirms savas nāves: "Kungs, nepielīdzini tiem šo grēku." Bija liecības par to, ka ķeceris Jēzus līdzīgi bija izturējies pie krusta: "Tēvs, piedod tiem; jo tie nezina, ko tie dara." Ja šie divi cilvēki patiešām bija bezdievīgi ķeceri, kā gan tie spēja izturēt šādas mocības ar tik dievišķu labvēlību.

Iespējams, Sauls iedomājās visus tos Bībeles stāstus par dievišķām dusmām un atriebību, iznīcinot grēku un grēciniekus. Vai tie nebija tautas vadoņi un teologi, kas bija viņam uzticējuši šo nepatīkamo, bet svēto misiju? Tā nu Sauls turpināja savu ceļu uz Damasku, "draudus un nāvi dvesdams pret Tā Kunga mācekļiem".

Vai tas būtu ko līdzējis, ja Dievs pieklājīgi pieskartos viņa plecam un teiktu: "Paklau, Saul, vai varu ar tevi ko pārrunāt?". Sauls pat neizjustu Dieva pieskārienu. Viņš pilnīgi noteikti nebūtu dzirdējis kluso, laipno balsi. Tā vietā bija jāizdara kas dramatisks, lai piesaistītu Saula uzmanību.

Apžilbināts Sauls nokrita pie zemes. Un bez tam, lai nodrošinātu Saula nedalītu uzmanību Dieva sacītajam, Viņš uz kādu brīdi atņēma Saulam spēju redzēt.

Tagad Sauls pilnīgi bezspēcīgs guļ uz zemes. Viņš droši vien ir šokēts; tas, kurš viņam uzbrucis, ir tas pats pieklājīgais un lēnprātīgais ķeceris, kuru viņš nonicināja kā vāju. Viņš ir tas pats, kurš mācīja tādas muļķības, kā mīlēt savus ienaidniekus un pat aizlūgt par romiešiem.

"Bet viņš taču varēja mani nogalināt," iespējams, Sauls domāja pie sevis. "Es viņa vietā noteikti tā būtu izdarījis. Kādēļ viņš ar mani nerīkojas tā, kā es rīkojos ar viņa mācekļiem? Tā vietā es dzirdu, ka viņš runā ar mani mierīgi manā valodā. Un viņš runā par manu sirdsapziņu!

"Man žēl, Kungs, esmu šausmīgi kļūdījies. Tagad, lūdzu, pieņem mani par savu kalpu un pasaki man, ko Tu gribi, lai es daru." Kādus gadus vēlāk, savā vēstulē Romas ticīgajiem, Sauls - tagad saukts Pāvils - jutās pagodināts, stādoties priekšā kā "Jēzus Kristus kalps un vergs".

Pāvils - kalps

Bet Dievs gribēja no Pāvila kaut ko vairāk, kā vienīgi padevīgu kalpošanu. Tāpēc tajā brīdī viņš nedeva nekādus norādījumus, kā vien to, ka jāiet uz Damasku. "Tur tev pateiks visu, kas tev jādara".

Viņu sagaidīja kāds vīrs vārdā Ananija, laipni to sveicinot: "Brāli Saul, raugies uz augšu!" Un Saula redze atgriezās. Ananija turpināja ar stāstu, cik daudz Dievs sagaida no sava jaunā mācekļa. Saulam vajadzēja kļūt par Dieva asistentu patiesības pasludināšanā. "Mūsu tēvu Dievs," Ananija turpināja, "tevi izredzējis, lai tu atzītu Viņa prātu, redzētu Taisno un dzirdētu balsi no Viņa mutes, lai tu kļūtu Viņa liecinieks, kas visu ļaužu priekšā liecinātu, ka to esi redzējis un dzirdējis."

Pāvils - saprotošs draugs

Pāvilam pārdomājot Dieva prasmi pārliecināt viņu, attiecoties tik stingri, bet žēlsirdīgi, viņš pārvērtās par ko vairāk, nekā tikai uzticamu kalpu. Viņš kļuva par pašu saprotošāku draugu, kura augstākais mērķis bija apliecināt citiem patiesību par savu Kungu, attiecoties pret citiem tā, kā Dievs attiecās pret viņu.

"Sekojiet man, kā es sekoju Kristum," viņš rakstīja Korintiešiem. Nekad mūžā viņš vairs neķersies pie vardarbīgām metodēm. Tiem, kuri viņam nepiekrita - pat svarīgās lietās - viņš teica: "Ikviens lai turas savā paša pārliecībā." Un tiem, kuri jutās brīvi kritizēt un nosodīt, viņš jautāja: "Kas tu esi, ka tiesā otru?".

Ar to, kā viņš attiecās pret tik ļoti problemātiskajiem Korintas draudzes locekļiem, Pāvils parādīja, cik labi viņš pazina Dievu un to, kāds ir draudzības un uzticības ceļš. Sākumā viņš uzrunāja tos, izmantojot loģiku un mīlestību. Tieši viņiem tika uzrakstīta slavenā nodaļa par mīlestību - 1. Korintiešiem 13. nodaļa. Bet viņi neieklausījās un ar nicinājumu noraidīja viņa padomu.

Pirms Damaskas Pāvils noteikti būtu zinājis, kas jādara - jāliek cietumā un dažus jānomētā ar akmeņiem. Bet tagad tāda iespēja netika apsvērta. Viņš nolēma apciemot viņus personīgi, dodoties ceļā no Efezas uz Korintu. Kad viņš bija ieradies, viņu rupji apvainoja par vājumu un gļēvulību. Viņš tika izsmiets par to, ka sauca sevi par apustuli, un tika apšaubīta viņa autoritāte vispār viņus pamācīt.

Daži smējās: "Viņa vēstules ir iespaidīgas un spēcīgas, bet viņa klātbūtne ir nicināma." Acīmredzot, viņš netiks ņemts vērā nopietni, tikmēr, kamēr neizdarīs kaut ko, lai iegūtu viņu cieņu.

Pāvils atgriezās Efezā, lai apdomātu savu nākamo soli. Bija skaidrs, ka vēl pieklājīgāka runāšana par mīlestību visu padarīs tikai sliktāku. Tāpat kā skolotājam degošajā skolā, viņam vajadzēja izlemt - vai riskēt kļūt pārprastam, paceļot balsi pret korintiešiem. Vai tad viņu neapvainos par vēl lielāku svārstīšanos, jo viņš pats būtu nonācis pretrunā ar savu mīlestības mācību?

Pāvils bija nodevies sekot Kristus piemēram - ja vien viņš zinātu, ko Kristus būtu darījis šādā situācijā. Bet viņš zināja. Kristus pacēla balsi Sinaja kalnā, lai iegūtu respektu un uzmanību. Viņš to atkal pacēla uz Damaskas ceļa, par ko viņa bijušais ienaidnieks tagad būs mūžīgi pateicīgs.

Pāvils pieņēma lēmumu. Viņš nosūtīja uz Korintu ļoti stingru vēstuli. Tā bija tik barga, ka Pāvils pat raudāja to rakstot. Uztraucies par to, ka viņu pārpratīs, viņš nespēja vien sagaidīt atbildi un tādēļ atkal devās ceļā uz Korintu. Viņš pat sāka nožēlot to, ko bija rakstījis, bet tikai uz brīdi. Jo esot ceļā, jau saņēma ziņas, ka viņa ārkārtas rīcība bija nesusi augļus. Balss pacelšana bija atmaksājusies! Vēstule tika uzņemta ar drebēšanu un bijību. Un no jauna iegūts respekts. Apustuļa padoms tika pilnībā pieņemts.

Vai Dievs, kurš lika nogalināt Akanu, var būt uzticams?

Tāpat kā Pāvils raudāja, rakstot vēstuli Korintas grēciniekiem, tāpat Dievs droši vien raudāja, pavēlēdams nomētāt akmeņiem Akanu un visu viņa ģimeni. Viņš prasīja, lai viņu pašu tautieši- israēlieši nomētā viņus un sadedzina visu, kas palicis no viņu īpašuma. Vai šādam Dievam ir iespējams uzticēties kā Draugam?

Tautai, šķērsojot naidīgās Kānaāna zemes robežas, vienīgā iespēja izdzīvot bija - pieņemt Dieva teiktos norādījumus tik nopietni, lai izpildītu katru nepieciešamo detaļu. Draudēja briesmas, ka Akana pretestīgā un necienīgā attieksme izplatītos pa visu nometni.

Laikos, kad cilvēka dzīvība maksāja tik lēti, tauta pati bija Jēzum pateikusi, ka katrs, kurš nepaklausīs viņam, tiks nogalināts. Bija nepieciešams, lai Dieva pārmācība būtu pietiekoši šausmīga un dramatiska, lai atstātu attiecīgu iespaidu. Akmeņiem lidojot uz mērķi, tas, bez kura ziņas pat zvirbulis nepazūd, ienīda šo briesmīgo mirkli.

Saskanīgs priekšstats par Dievu

Simt trīsdesmit piecos ceļojumos pa visām 66 bībeles grāmatām, tūkstošiem cilvēku pavadībā, esmu pārliecinājies, ka Bībeles atstātā liecība atklāj saskanīgu priekšstatu par bezgalīgi varenu un tikpat žēlsirdīgu un uzticamu Dievu, kura augstākais mērķis- savu bērnu brīvība un saprotoša draudzība.

Dievs savā ceļā uz šo mērķi ir gatavs pieliekties un satikt mūs tur, kur mēs esam, nevedot mūs ātrāk, kā mēs spējam sekot, runājot tādā veidā, kuru mēs cienam un valodā, kuru saprotam. Lai nepazaudētu saikni ar mums, Viņš bieži vien izmanto metodes, kuru dēļ riskē tapt pārprasts.

Viņa ienaidnieki un neuzmanīgi skatītāji to iztulko kā nedraudzīga Dieva rīcību. Bet saprotošie draugi tajā saskata papildus pierādījumus Dieva uzticībai, kas ir viņu paļaušanās pamats.

Un bez šādas paļaušanās īsta draudzība nav iespējama.

NAV IESPĒJAMS PAVĒLĒT UZTICĒTIES

"Uz ceļiem- vai arī es jūs iesviedīšu ugunī!"

Babilonijas impērijas valdnieks Nebukadnecars nepieprasīja, lai tauta pielūgtu viņu. Viņš uzstādīja milzīgu zelta tēlu - deviņdesmit pēdu augstumā un deviņu pēdu platumā - un sasauca visus savas valsts ierēdņus apmeklēt tā atklāšanu. Viss šis stāsts ir lasāms Vecajā Derībā, pravieša Daniēla grāmatā.23

Kad visi bija sanākuši, saucējs paziņoja valdieka pavēli - brīdī, kad sāks skanēt mūzika, visiem jāpaklanās šī uzstādītā tēla priekšā. Ikkatrs, kas atteiksies pildīt šo pavēli, tiks iemests degošā ceplī.24

Nebukadnecara acīs pavēlei zemoties nāves draudu iespaidā nebija ne vainas. Vai tad dievi paši nedraudēja ar līdzīgu izrēķināšanos cilvēkiem, kas necentās viņiem izpatikt?

Divdesmit piecus gadsimtus vēlāk daudziem no mums šāda ķēniņa pavēle zemoties šķiet nežēlīga un barbariska. Bet vai viņš bija nežēlīgāks par apustuli Pāvilu, pirms piedzīvojuma uz Damaskas ceļa, kurš vajāja un slepkavoja cilvēkus, lai piespiestu tos pakļauties viņa baismīgajam dievam? Un vai modernajā laikmetā nedzīvo miljoniem cilvēku, kuri tic dievam, kas pieprasa ne tikai viņu paklausību, bet pat mīlestību un uzticēšanos, piedraudot nevis ar nāvi degošā ceplī, bet gan mūžīgām mokām elles liesmās?

Ieskanējās mūzika, un visi metās ceļos - visi, izņemot trīs jūdu jaunekļus - Sadrahu, Mesahu un Abed-Nego. Viņi pēc Jūdejas ieņemšanas bija atvesti uz Bābeli gūstā. Tomēr Nebukadnecars tika izvēlējies viņus, lai izglītotu ķēniņvalsts tieslietās un nesen bija pat iecēlis vadošos amatos savā impērijā. Ķēniņš pārskaitās, kad uzzināja par šo jaunekļu nepaklausību un lika atvest viņus pie sevis.

"Vai jūs, Sadrah, Mesah un Abed-Nego, ar nolūku negodājat manus dievus un nepielūdzat zelta tēlu, ko es liku veidot? Nu, ja jūs, dzirdot bazūnes skaņas, flautas, vijoles, cītaras, stabules un citus mūzikas instrumentus, esat ar mieru zemoties tā tēla priekšā, ko es pavēlēju izveidot, un to pielūgt, tad labi. Bet, ja jūs to nepielūdzat, tad tūlīt tiksiet iemesti degošā ceplī! Un kas būtu tas dievs, kas jūs varētu izglābt no manas rokas?" 25

Jaunekļi izrādīja ķēniņam cieņu, tomēr atteicās paklausīt, paskaidrojot, ka Dievs, kam viņi kalpo, spēj viņus arī pasargāt. Nebukadnecars, iededzies dusmās, pavēlēja sakurināt cepli septiņas reizes karstāku nekā parasti un šos trīs jaunekļus sasiet un iemest tajā.

Kā Dievs pārmācīja Nebukadnecaru

Kā gan Dievs varētu izmācīt tik valdonīgu un lepnu cilvēku? Kā Viņš varētu sazināties ar tirānu, kurš tik ļoti pieradis panākt savu gribu, ka ir gatavs nogalināt jebkuru, kas tai pretotos?

Protams, Dievs varētu šo cilvēku iznīcināt jau tajā dienā, kad viņš apsēdās savā tronī. Šis skats atstātu uz klātesošajiem varenu iespaidu. Bet nāvessods nepārmāca sodāmo. Un Debesu Tēvs tagad tikai iesāka sava gudrā, bet iedomīgā bērna pārmācīšanu.

Viena lieta, ko Nebukadnecars cienīja, bija augstāka vara. Kad Daniels atstāstīja ķēniņa aizmirsto sapni, Nebukadnecars zemojās pie pravieša kājām. "Patiesi," viņš teica, "jūsu Dievs ir visu dievu Dievs un visu ķēniņu Kungs, Viņš atklāj noslēpumus, tādēļ arī tu varēji atklāt šo noslēpumu!"26

Dievs dodas pie cilvēkiem tur, kur viņi ir. Tāpat kā Viņš uzrunāja Mozu no degošā krūma27, tā arī Viņš uzrunāja Nebukadnecaru no degošā cepļa.

''''Tad Nebukadnecars pēkšņi sajuta izbrīnu; viņš steidzīgi cēlās un jautāja saviem padomniekiem: "Vai tad mēs neiemetām ugunī trīs vīrus saistītus?" Tie atbildēja ķēniņam: "Jā, patiešām, ak, ķēniņ!" Tad viņš sacīja: "Bet es redzu četrus brīvi ugunī staigājam, un redzams tiem uguns neko nekait, un ceturtais izskatās kā kāda dievišķa būtne.""28

Ķēniņš pavēlēja jaunekļiem nākt ārā no degošā cepļa un tad publiski paziņoja:

"Slavēts lai ir Sadraha, Mesaha un Abed-Nego Dievs, kas sūtījis Savu eņģeli un izglābis Savus kalpus, kuri paļāvās uz Viņu un netaupīja savu dzīvību, pārkāpdami ķēniņa pavēli, lai negodātu un nepielūgtu citu dievu kā vien savu Dievu!"29

Dievs bija nepārprotami ieguvis ķēniņa cieņu un uzmanību. Tomēr Nebukadnecars vēl joprojām Dievu nepazina - ne uz pusi tik labi, kā Pāvils pēc piedzīvojuma uz Damaskas ceļa. Ķēniņš vēl nevarēja teikt kopā ar Pāvilu: "Ikviens lai pilnīgi turas savā pārliecībā!"30

Tā vietā Nebukadnecars izdeva jaunu tirānisku pavēli:

''Tādēļ es tagad pavēlu, ka visās tautās, ciltīs un valodās ikvienu, kas zaimotu Sadraha, Mesaha un Abed-Nego Dievu, būs sacirst gabalos un viņa namu pārvērst par drupu kaudzi, jo nav cita Dieva, kas varētu izglābt!"31

Parādot savu varu, Dievs panāca, ka Nebukadnecars sper pirmo soli pretī godbijībai un vēlmei Viņu uzklausīt. Ķēniņš, savukārt, ķērās pie varas līdzekļiem, lai iebiedētu savus pavalstniekus godāt vareno Dievu.

Nebukadnecars, acīmredzot, vēl nebija gatavs Jāņa 15:15 laipnajam draudzības piedāvājumam.

Reiz gan Daniels uzdrīkstējās paziņot ķēniņam, ka Dievs no viņa sagaida labāku izturēšanos pret pavalstniekiem: "Tādēļ, ak, ķēniņ, pieņem manu padomu- atsvabinies no saviem grēkiem ar taisnību un no saviem noziegumiem ar žēlsirdību, to parādīdams nelaimīgajiem! Varbūt tava labklājība tad varēs pastāvēt jo ilgi."32 Un agrāk Nebukadnecars apbrīnoja trīs ebreju gūstekņu uzticību Dievam.

Beidzot pēc vairākiem gadiem, kuru laikā ķēniņš bija spiests mācīties pazemību, viņš bija pārliecināts publiski paziņot, ka "Viņa priekšā pazūd nebūtībā visi zemes iedzīvotāji."

''Viņš dara pēc sava prāta ar debesu pulkiem un ar zemes iedzīvotājiem. Nav neviena, kas varētu aizkavēt Viņa roku un Viņam sacīt: ko Tu tur dari?"

''Es, Nebukadnecars, tagad slavēju, godinu un augsti teicu debesu Ķēniņu, jo visi Viņa darbi ir patiesība un visi Viņa ceļi ir taisnība- Viņš var pazemot tos, kas lepnībā staigā."

''Es nolēmu darīt visiem zināmas tās zīmes un tos brīnumus, ko Visuaugstais Dievs man darījis. Cik lielas ir Viņa zīmes, un cik vareni Viņa brīnumi!"33

Nebukadnecaru vēl joprojām bija īpaši iespaidojusi Dieva vara. Lai gan viņš atzina, ka Dievs savu varu izmantoja pareizi un taisnīgi, tomēr šoreiz pēc grēksūdzes viņš nesekoja savam bargajam likumam, ka jebkuram, kurš nepaklausīs Debesu Dievam, jātiek "sacirstam gabalos" vai iemestam degošā ceplī.

Dažkārt es prātoju, vai Nebukadnecars turpināja savu izaugsmi un kļuva par kaut ko vairāk nekā pazemīgu kalpu, kas atzīst sava Kunga augstāko varu. Bībeles stāsts par viņu beidzas neminot, ka viņš būtu mācījis savai tautai mīlestību un uzticēšanos - tik atšķirīgi no stāstiem par Dieva draugiem Mozu un Pāvilu. Iespējams, Nebukadnecars mācīsies par draudzības brīvību savā nākamajā dzīvē. Viņš kā pazemīgs kalps noteikti labprāt uzklausīs Dieva mācības.

"Ne ar spēku, ne ar varu"

Vieta, kur Nebukadnecars pavēlēja tautai mesties ceļos nav tālu no Irākas galvaspilsētas Bagdādes. Ir zināms, ka šīs valsts vadītājs ārkārtīgi apbrīno senās Bābeles valdnieku. Tomēr viņa apbrīna nav sekmējusi mieru Tuvo Austrumu valstu starpā. Ja vien Nebukadnecars kalpotu par modeli, kādai jābūt valdīšanai draugu starpā, vienotai valdībai, kas balstās uz uzticēšanos, nevis varu un bailēm. Lai gan, ja Bābeles ķēniņš būtu bijis šāds valdnieks, moderno impēriju cēlēju acīs, iespējams, viņš nebūtu tādas apbrīnas vērts.

Cik gan ļoti Dievs vēlas, lai uzticēšanās un draudzība varētu tikt atjaunota tajā pasaules daļā, kur tik daudzi cilvēki ir Viņa senā drauga Ābrahama bērni! Tad kāpēc gan Visvarenais Dievs neiejaucas un neparāda savu augstāko gribu?34 Vai kāds uzdrīkstētos iebilst, ka ir kas tāds, ko Dievs nespēj? Bet, ja Viņš ar savu spēku un varu spētu pārvērst Tuvos Austrumus (nemaz nerunājot par visu pārējo pasauli) mīlošos un uzticamos draugos, tad kuru gan varētu vainot par dzīvošanu aizdomās un naidā?

Dievs pats atbildēja uz šiem jautājumiem. Un visa Bībele demonstrē Viņa skaidrojuma patiesumu un nozīmīgumu. "Ne ar spēku, ne ar varu, bet ar manu garu," saka tas Kungs Cebaots.35

Šo ziņu pravietis Caharija vēstīja Zerubābelam- Israēla vadonim, kurš bija nesen atgriezies Jūdejā no trimdas Bābelē. Pēc septiņdesmit gūstā pavadītiem pārmācības gadiem, tautai tika piedāvāta vēl viena iespēja parādīt sevi kā cienīgus saukties par Ābrahama pēcnācējiem, iespēja dzīvot kopā tādā saticībā un mierā, ka Jeruzāleme kļūtu populāra kā "Taisnības un miera pilsēta".36

Tā kļūtu par tik drošu un draudzīgu vietu, ka "atkal sēdēs veci vīri un vecas sievas Jeruzālemes ielās, ikviens ar savu nūju rokā lielā vecuma dēļ, un pilsētas ielām būs būt pilnām ar zēniem un meitenēm, kas tur rotaļājas." 37

Ziņas par Jeruzālemes iedzīvotāju laipnību un godīgumu izplatītos tik tālu, ka ''"lieliem pulkiem nāks daudz ļaužu, daudzas tautas meklēs To Kungu Cebaotu (..) tanīs dienās desmit vīru no dažādām tautām un valodām satvers vienu jūdu vīru aiz svārku stērbeles un teiks: ,, Mēs iesim ar Jums kopā, jo mēs dzirdējām, ka Dievs ir ar Jums.''"38

Tas bija tas, ko Dievs vienmēr bija vēlējies no sava vecā drauga Ābrahama pēcnācējiem - un ne tikai no viņiem vien, bet arī no visiem, kas caur draudzību ar Ābrahama bērniem būtu uzzinājuši patiesību par Ābrahama Dievu.

Tomēr Dieva vēsts Zerubābelam bija tāda- lai gan Viņš tik ļoti vēlējās palīdzēt Israēlam kļūt par šādu tautu, tas nebija panākams ar spēku vai varu, bet gan vienīgi veidā, kādā strādā Dieva Gars. Un, lai gan neviens nevar apstrīdēt Dieva varu, kā to noslēgumā atzina Nebukadnecars, vēl joprojām pat vārgākajam cilvēkam ir iespējams pateikt 'nē' klusajai mīlestības un patiesības balsij.

Ar savu spēku un varu Dievs radīja plašo Visumu. Bet pat bezgalīgā vara nespēja Lucifera un viņa spožo eņģeļu dēļ pārliecināt vairumu Ādama un Ievas bērnu mīlēt un uzticēties savam Radītājam.

Ar spēku un varu - kad bija zaudēts gandrīz jelkāds kontakts ar cilvēci - Dievs sarūgtināts noslīcināja visu pasauli grēku plūdos. Bet ar spēku un varu Viņš neiekaroja Noa pēcnācēju uzticēšanos. Viņiem nebija nekādu šaubu par Dieva eksistenci. Viņi atzina Dieva visvarenību. Tieši tāpat kā Jēkaba vēstulē aprakstītajiem dēmoniem, vien doma par Dievu lika drebēt bailēs.39 Viņi neapšaubāmi ticēja Dievam, taču nesajuta ne mazāko vēlēšanos uzticēties viņam kā draugam. Tā vietā šie ļaudis uzbūvēja Bābeles torni, lai aizbēgtu no Dieva.

Ar spēku un varu Dievs izglāba savu tautu no Ēģiptes gūsta un iekārtoja Kānaāna zemē. Tomēr Viņa spēks nepalīdzēja gūt cilvēku uzticēšanos. Atkal un atkal viņi izrādīja lielāku ticību nežēlīgajiem pagānu dieviem. Ķēniņš Zālamans reiz iepazina Dievu tik labi, ka ar apgarotu gudrību spēja sarakstīt Pamācību grāmatu. Tomēr vēlāk viņš upurēja pats savus bērnus uguns Dievam Moleham. 40

"Bet ar Manu Garu," saka Tas Kungs Cebaots

Tas nebija spēka vai varas trūkums, kas lika Dievam pasludināt šādu vēsti Zerubābelam. Tas bija "Visvarenais Kungs Cebaots", kas runāja caur pravieti. Kurš gan labāk zinātu spēka pielietojuma robežas? Daži izprot Caharijas 4:6 tā, ka Dieva mērķi nevar tikt panākti ar cilvēku spēku vai cilvēku varu, bet tikai ar Dieva paša spēku un varu. Tomēr tas ir pretrunā ar rakstu vietu, kur stāstīts, kā darbojas Svētais Gars.

Tas, ko Dievs visvairāk vēlas - ilgstošs miers, brīvība, uzticēšanās un draudzība - nevar tikt radīts pielietojot spēku un nepavisam ne iebaidot. Ja viss, ko Dievs vēlas, būtu padevība un bezierunu paklausība, Viņš to varētu dabūt jebkurā mirklī. "Uz ceļiem vai arī Es jūs iesviedīšu degošā ceplī!" Tomēr Dievs nav Nebukadnecars. Viņš labāk nomirtu nekā valdītu ar spēku, iedvesdams bailes. Un reiz, lai to uz visiem laikiem pierādītu, Viņš tiešām samaksāja šo augsto maksu.

Jēzus izskaidroja, kā darbojas Svētais Gars. Viņš māca, Viņš pārliecina, Viņš aicina. Nav tā, ka Garam piemistu mazāk spēka vai varas nekā Tēvam un Dēlam, jo Viņš arī ir Dievs. Bet Viņš īpaši darbojas ar vislielāko un visnoturīgāko spēku - pārliecinošo patiesības spēku. Pāvils runā par patiesības spēku, lai atgūtu cilvēku uzticēšanos.41

Bet ne visi atzīst šo varu. Tā iedarbojas tikai uz tiem, kas ir gatavi ieklausīties. Tiem, kurus dziļi saviļņojis nevis Sinaja kalna pērkons, bet gan maigā mīlestībā izteiktā patiesība.

Svētais gars maigi uzrunāja Jūdu, kamēr Kungs mazgāja nodevēja netīrās kājas. Uzticamie eņģeļi noteikti bija dziļi satriekti, redzot Visuma Radītāju, kuru viņi pielūdza, no laba prāta nometušos ceļos sava neuzticīgā mācekļa priekšā. Svētais Gars uzrunāja arī eņģeļus, un viņu izpratne par Dieva žēlastību tovakar augšistabā neapšaubāmi tikai palielinājās.

Toties nodevējs Jūda palika nesatricināms. Viņš atteica 'nē' Svētā Gara klusajai balsij. Kāpēc gan Dievs sašutumā neiznīcināja viņu par tik nekaunīgu un nepateicīgu atteikumu? Eņģeļi vēl joprojām mācās no skumjā Tēva, kurš ļāvis kārtējam neuzticīgajam bērnam pļaut dabiskās sekas tam, ko pats sējis. Pēc pāris stundām savā noliegtās patiesības tumsā Jūda izdarīja pašnāvību.

Daudzus gadus vēlāk Svētais Gars iedvesmoja Jāni aprakstīt šo neaizmirstamo notikumu, lai arī mēs varētu to izlasīt. Lai arī daži no mums tiktu tāpat aizkustināti, kā toreiz eņģeļi, un pieaugtu uzticībā mūsu Žēlastības pilnajam Dievam. 42

Šādu uzticēšanos nevar pieprasīt. To nevar radīt nāves draudu iespaidā. To var iegūt tikai izklāstot patiesību par Dievu, tik aizkustinoši atainotu augšistabā, kā arī simtiem citu gadījumu, aprakstītu sešdesmit sešās Bībeles grāmatās.

Šis ir tas varenais veids, kādā Svētais Gars cenšas sasniegt Dieva mērķi - piepildīt Visumu ar uzticamiem un uzticīgiem draugiem. ''"Ne ar spēku, ne ar varu, bet ar Manu Garu," tā saka Tas Kungs Cebaots.""

UZMANIES, KAM UZTICIES

Nesen izdarīta aptauja vēstīja, ka visuzticamākie cilvēki mūsu sabiedrībā ir garīdznieki un ārsti. Visneuzticamākie izrādījās politiķi un lietotu automašīnu pārdevēji, lai gan daudzi cilvēki uzskata, ka pēdējā vietā būtu jābūt advokātiem. Es reiz redzēju T-kreklu ar haizivi, ko rotāja uzraksts: "Haizivis neēd juristus: profesionālā solidaritāte!"

Šķiet, šāda attieksme pret šīm profesijām ir visai negodīga. Un tas pavisam noteikti ir negodīgi pret šo profesiju pārstāvjiem, kas īstenībā ir uzticamības modeļi. Pie tam fakts, ka kāds cilvēks ir izvēlējies garīdznieka profesiju, nemaz negarantē simtprocentīgu uzticamību. Pārāk bieži ziņās redzam traģēdijas, kas liecina par pretējo.

Aptaujas ir arī izpētījušas mūsdienu cilvēku viedokli, cik uzticams ir Dievs. Izrādās, ka pat tā sauktajās kristīgajās valstīs uzticamība Dievam ir nopietni sagrauta.

Dievam, droši vien, ir skumji, redzot šo tendenci. Bet ne jau tāpēc, ka cilvēki Viņam neuzticas. Vai tiešām cilvēki atstumj draudzīgo Ābrahama, Mozus un Ījaba Dievu, kas tāpat kā Jēzus grib būt mūsu draugs?

Īstenībā tas pat vieš cerību, ka domājoši ļaudis atrod par neiespējamu uzticēties dievam, kas patiešām nav viņu uzticēšanās cienīgs. Kas patiešām apbēdina Dievu- ka tik daudzi Viņa bērni nemaz Viņu nepazīst.

Apbraukājot Lielbritāniju, es bieži jautāju gan tiem cilvēkiem, kas nedaudz ticēja Dievam, gan tiem, kas to vispār noliedza, vai jelkad viņu dzīvē ir bijis brīdis, kad viņi Dievam ir ticējuši.

"Jā gan," man bieži atbildēja. "Es ticēju Dievam bērnībā."

"Pastāstiet, lūdzu, kādu jūs toreiz Viņu iedomājāties?"

Parasti, noklausoties viņu aprakstus, man bija jāpiekrīt, ka šādam Dievam arī es neuzticētos.

Mūsu pirmais mērķis bija uzzināt viņu viedokli, bet - pie pirmās izdevības - arī ierosināt, ka varbūt ir iespējams arī cits skatu punkts, kā lūkoties uz Dievu. "Vai ir iespējams," es tad jautāju, "ka Dievs varētu būt pārprasts un nepareizi atainots?"

Dažkārt šī angļa, īra, velsieša vai skota laipnās sejas iedrošināts, es atļāvos piebilst: "Un ja nu Dievs īstenībā ir visvarena, bet tajā pašā laikā tik pat žēlsirdīga Būtne, kas nevērtē neko augstāk par mūsu brīvību un individualitāti - Dievs, kurš labprātāk vēlas izturēties pret mums kā pret draugiem, nevis kalpiem?"

"Kaut es spētu tam noticēt," bija sapņaina atbilde.

"Ja būtu drošs, ka tā ir patiesība, es droši vien kļūtu ticīgs," tā atbildēja daudzi citi.

Vai ir jēga "ticēt ticībā"?

Kā Dievs var pārliecināt Savus bērnus par to, kāds Viņš ir patiesībā?

"Tas ir kaut kas, ko jāpieņem ticībā," ir daudzu dievbijīgu ticīgo tradicionālā atbilde.

"Ticībā kam?" jūs varbūt jautāsiet.

"Nē, es nedomāju ticībā kaut kam vai kādam," atsaka ticīgais. "Es tikai saku, ka ir lietas, ko jūs spējat apzināties tikai ticībā."

Šādi lietots, vārds "ticība" apzīmē veidu, kādā cilvēks apzinās kaut ko, lai gan viņam trūkst pietiekamu pierādījumu vai arī to vispār nav. Ir pat nostāsts, kā kāds skolnieks nodefinējis vārdu "ticība" kā "ticēt kaut kam, par ko tu zini, ka tas tā nav". Skaidrs, ka maz ticīgo ietu tik tālu. Tomēr ir daži, kas izskaidro ticību kā "ticēšanu pat tad, kad veselais saprāts ir pret to". Varbūt tieši šis ir tas iemesls, kāpēc tik daudziem ir grūti ticēt Dievam. Varbūt viņiem vienkārši ir grūti vai pat neiespējami pretoties savam veselajam saprātam?

Bērni visu savu mūžu klausās, kā viņu vecāki vai skolotāji mudina viņus ieklausīties veselajā saprātā. Vai mums būtu viņiem jāmāca, ka tiklīdz ir runa par uzticēšanos Dievam, viņiem būtu jāatmet šis uzticamais padomdevējs?

"Es vienkārši zinu, ka tā ir!"

Pēc vidusskolas, man bija tas gods mācīties mazā kristīgā koledžā. Tur satiku meiteni, kas jau gandrīz piecdesmit gadus ir mana sieva un draudzene. Kā jau pieņemts šādās iestādēs, sieviešu un vīriešu kopmītnes atradās koledžas pretējos galos. Šodienas standartiem šādi noteikumi liktos neiespējami vecmodīgi un stingri.

Katru gadu, kad sāka sildīt pavasara saule un uzplauka persiku koks koledžas centrā, sāka uzplaukt arī jaunas draudzības, un fakultātei bija jāpieliek visi spēki, lai aizstāvētu tās aprūpē esošo studentu akadēmiskās intereses.

Kad izskatījās, ka kādam jauneklim draudēja pārsteidzīgs vai neapdomāts lēmums, cienījamā dekāne uzaicināja viņu savā kabinetā uz nopietnām pārrunām.

"Jaunais cilvēk," viņa svinīgi iesāka, "Jums nav bijusi iespēja labāk iepazīt šo jauno sievieti." (Pateicoties skolas noteikumiem, tā tik tiešām bija neapgāžama patiesība!)

"Vai jūs nedomājat, ka veselais saprāts liktu Jums viņu iepazīt labāk, pirms jūs izdarāt savu lēmumu? Iespējams, Jūs varētu viņu nākamvasar apciemot un novērot, kā viņa izturas pret saviem vecākiem un kā veic mājas soli." (Kā jau es teicu, tie bija visai vecmodīgi laiki!)

"Man nav vajadzīgs viņu labāk iepazīt," students pieklājīgi iebilda. "Es pat esmu lūdzis par šo tēmu, un es jūtu, ka viņa ir tā, ko Dievs man novēlējis apprecēt."

"Vai tad nav zināms, jaunais cilvēk, ka nav droši uzticēties savām jūtām - it īpaši šajā gadalaikā? Nav iespējams būt pārāk uzmanīgam, izvēloties cilvēku, ar ko kopā pavadīsiet savu atlikušo mūžu."

"Bet vai tad Jūs pati viņnedēļ nesludinājāt, ka brīžos, kad jāizlemj atdot savu sirdi Dievam, mums nav tik daudz jāšaubās un jāuzdod tik daudz jautājumu kā zinātnē vai vēsturē? Vai Jūs man gribat teikt, ka partneris zemes dzīvei ir jāizraugās uzmanīgāk nekā Dievs, ar kuru pavadīsim kopā visu mūžību? Vai tiešām partneri jāizraugās tikai ar prātu, bet Dievu ar sirdi?"

"Jaunais cilvēk, pastāv atšķirība starp sekulārām zināšanām un reliģiju. Kad ir runa par garīgām lietām, mums nekad nav jāļauj prātam valdīt pār mūsu sirdi."

"Paldies par Jūsu padomu! Tomēr, es jau esmu izlēmis. Patiesībā, viņa jau ir devusi man jāvārdu, un Jūs esat laipni lūgta kāzās. Neuztraucieties, viss būs kārtībā. Es vienkārši zinu, ka viņa man ir īstā."

Vēl nesen dzirdēju kādu sludinātāju skaļi paziņojam: "Es ticu, ka Dievam var uzticēties, jo ticībā es zinu, ka tā ir patiesība. Vai jūs zināt, kāpēc esmu tik drošs, ka tā ir patiesība? Es vienkārši zinu, ka es zinu, ka es zinu, ka tā ir patiesība!" (Īstenībā viņš turpināja ar vēl vairāk "es zinu!")

"No kurienes rodas šāda ticība?" jūs varbūt vaicāsiet.

"Tā ir Dieva dāvana, Svētā Gara auglis."

"Tad kāpēc ne katram ir šāda dāvana?"

"Dievs dod ticību tikai īpaši izredzētiem cilvēkiem. Un ja jums rodas kārdinājums domāt, ka Dievs ir patvaļīgs un netaisns, atcerieties, ko raksta Pāvils Romiešiem 9:20- mums nav jājautā par Dieva neizdibināmajiem ceļiem."

Tomēr daudzi ir uzdrīkstējušies uzdot jautājumus par šādu šķietamu Dieva untumainību un, neatraduši labāku izskaidrojumu, uzgriezuši muguru šādam neuzticamam Dievam.

Vai kāds var atteikties no ticības dāvanas?

Ir vēl kāds veids, kā izskaidrot, kāpēc ne visiem piemīt ticības dāvana. Pastāv arguments, ka, dāvājot vieniem ticību, bet citiem nē, Dievs pārkāptu divas citas dārgas dāvanas - brīvību un spēju izvēlēties. Tie, kas to apgalvo, tic, ka Dievs īstenībā dāvā ticības dāvanu ikvienam, un visiem ir brīva izvēle - pieņemt šo dāvanu vai ne. Diemžēl ir cilvēki, kas izvēlas to noraidīt.

Daudzi, kas pieņem šādu nostāju, tomēr saprot ticību kā Dieva dotu spēju un vēlēšanos ticēt kaut kam bez pierādījumiem. Tas liek jautāt - uz kāda pamata cilvēki pieņem šo svarīgo lēmumu - pieņemt ticību vai atteikties no tās? Vai Dieva ticības dāvanas pieņemšana jau notiek ticībā - ticībā, kas vēl nav saņemta? Vai jūsu veselais saprāts pieņem šādu argumentu? Atsaucoties uz iepriekš aprakstītajām ticības definīcijām, es tomēr atrodu par neiespējamu ticēt, kad mans veselais saprāts saka, ka nevajadzētu vis.

Kāda ir atšķirība starp ticēšanu, ticību un uzticēšanos?

Angļu valodā ir liela atšķirība starp vārdiem belief (ticēšana), faith (ticība) un trust (uzticēšanās). Tomēr, lasot Jaunās Derības rakstu vietas ar šiem vārdiem, būtu jāzina, ka visi trīs vārdi nāk no viena paša sengrieķu vārda pistis. Tā kā pastāv vairāki Bībeles tulkojumi, jāatceras, ka sengrieķu valodā šie vārdi savā starpā ne ar ko neatšķiras.

Piemēram, kad Filipu cietumsargs jautāja Pāvilam un Sīlasam - kas viņam būtu jādara, lai tiktu glābts- saņemtā atbilde vēlāk kļuva par galveno tēmu daudzām nopietnām svētrunām. Ko īsti viņi atbildēja? 43

"Tici uz to Kungu Jēzu," saka Karaļa Džeimsa 1611.gada versija.

"Liec savu ticību uz Kungu Jēzu," rakstīts 1989.gada Dieva Jaunās Derības tulkojumā.

"Uzticies Kungam Jēzum," mēs lasām 1989.gada revidētajā angļu Bībeles tulkojumā.

Ticēšana, ticība un uzticēšanās pamatā ir viens un tas pats. Vai ticība un uzticēšanās ir īsta, un vai ticēšana ir kas vairāk, nekā uzskats vai cerība; to nosaka pēc konteksta. Jēkaba vēstulē rakstīts, ka pat velni tic Dievam. Vai varbūt mums, runājot par Dieva ienaidniekiem, būtu jāsaka, ka viņiem ir pārliecība, ka Dievs ir? Sengrieķu vārds, lietots šajos tekstos, ir viens un tas pats. Kontekstā Jēkabs izskaidro, kas ir tas, kam viņi tic, un kas liek viņiem bailēs drebēt. 44

Vai uzticēšanās Dievam ir lēciens tumsā?

Dievs vēlas mūsu uzticēšanos, vai arī mēs nekad nevaram cerēt uz Viņa draudzību, kas piedāvāta Jāņa 15:15. Tomēr Dievs negaida no mums, ka mēs uzticētos Viņam kā svešiniekam. Uzticēties nepazīstamai personai tik tiešām būtu riskants pasākums, kas līdzinātos bīstamam lēcienam tumsā. Dievs nekad neiedrošinātu mūs šādi riskēt.

Padomājiet, cik gan daudz Dievs ir strādājis, lai mēs Viņu labāk iepazītu. "Dievs vecos laikos daudzkārt un dažādi runājis caur praviešiem". Vēl jo vairāk, Viņš "uz mums ir runājis caur Dēlu", kurš savas vienreizīgās dzīves noslēgumā varēja teikt: "Kas Mani ir redzējis, Tas ir redzējis Tēvu."45

Veids, kādā Jēzus dzīvoja, kā Viņš izturējās pret cilvēkiem, tas, ko Viņš mācīja un beidzot apbrīnojamais veids, kādā Viņš nomira, bija visskaidrākā atklāsme pasaulei par to, cik uzticams ir Dievs.

Šeit, protams, jāpieņem, ka cilvēkam ir paļāvība uz Bībelē rakstīto. Ticība Bībelei nepieprasa lēcienu neziņas tumsā. Ir citi reliģiski raksti, kas aicina 'lēkt ticībā'. Tomēr Bībele pati mudina mūs vērīgi meklēt pierādījumus, pirms izvēlamies uzticēties.

Senā apsūdzība

Kā lasām 1. Mozus grāmatā, pirmā pret Dievu vērstā apsūdzība, ka Viņš neesot uzticams, nāca no čūskas Ēdenes dārzā. Atklāsmes grāmata, pēdējā no Bībeles sešdesmit sešām grāmatām, identificē apsūdzošo čūsku ar "velnu un sātanu, kas pieviļ visu pasauli". Viņš ir aprakstīts kā Debesu sacelšanās līderis, kā rezultātā "tika nomests uz zemi un līdz ar viņu tā eņģeļi."46 Vārdi- Velns un Sātans nozīmē- apmelotājs un pretinieks. Pat Jēzus, kurš bija tik žēlsirdīgs pret visļaunākajiem grēciniekiem, teica, ka sātans ir "melis un melu tēvs." 47

"Dievs jums ir melojis," Sātans pārliecināja mūsu pirmos vecākus. "Kā gan jūs spējat uzticēties Dievam, kas nesaka taisnību? Ja jūs ēdīsiet no aizliegtā koka, jūs nemirsiet vis. 48 Īstenībā, ja jūs no tā ēdīsiet, tas jūs darīs līdzīgus pašam Dievam. Kā gan viņš tik savtīgi varēja jums liegt kaut ko tik labu? Un kā gan viņš varēja būt tik bezsirdīgs un nepiedodoši draudēt jums ar nāvi vienas vienīgas nepaklausības gadījumā? Mīlošs Dievs noteikti dāvātu otru iespēju. 'Klausi mani, vai arī jūs mirsiet!' Kā gan jūs varat pielūgt tik stingru un atriebīgu Dievu? Tik prasīgs un untumains Dievs nav pelnījis mūsu pielūgsmi un uzticību."

Ja Dievs tik tiešām ir tāds, kādu Viņu apraksta Sātans, Pretiniekam taisnība - nav jēgas uzticēties tādam tirānam. Un noteikti nebūtu iespējams nodibināt šādu draudzību un brīvību, kādu Jēzus piedāvāja saviem mācekļiem.

Tomēr draudzīgais Jēzus bija Tas, pret kuru Sātans izvirzīja savas apsūdzības. Jo tas, kurš ieradās paziņot mums patiesību, bija pats Visuma Radītājs. 49

Dieva atbilde

Vai Dievs ir atbildējis uz šīm apsūdzībām? Vai mēs atrodam Viņa atbildes kā pietiekamu pamatojumu savai uzticībai?

Vienkārši noliegumi nav pietiekami, lai atspaidotu šādus apvainojumus. Pat, ja to noliegtu pats Dievs, kā gan mēs zinātu, ka Viņš runā patiesību? Arī Sātana apgalvojumiem dažkārt ir liels spēks un autoritāte.

Tomēr ne apgalvojumi, ne augstāka spēka demonstrējumi nespēj pierādīt taisnīgumu un uzticamību. Pats Jēzus mūs brīdināja, lai neticam kaut kādiem apgalvojumiem, pat ja tos pavada pārdabiska spēka demonstrējumi.

Viņš stāstīja, ka radīsies reliģiskie līderi, kas nāks ar dažādiem viltus apgalvojumiem - pat pasludinot sevi par Kristu! Viņi darīs lielus brīnumus, lai pamatotu savu apgalvojumu patiesumu. "Taču neticiet viņiem," teica Jēzus.50

''"Uzmanieties," Viņš brīdināja, "neļaujiet nevienam sevi apmānīt! Daudzi nāks un teiks: "Es esmu Mesija!" un viņi pievils daudzus."'' 51

"Mani dārgie draugi," vēlāk deva padomu apustulis Jānis, "neticiet visiem, kas saka, ka ir no Gara, bet pārbaudiet viņus, lai atrastu, vai gars, kas viņos mīt, nāk no Dieva. Jo daudzi viltus pravieši ir izgājuši pasaulē." 52

Jānis savos aprakstos par to, kā Sātans pūlas savervēt pasauli savā pusē pirms Kristus otrās atnākšanas, raksta, ka velns izmantos autoritāti un spēku kopā ar lielu brīnumu demonstrēšanu, tā, ka pat "uguns krīt no debesīm uz zemi cilvēku acu priekšā." Tā rezultātā, "tas pieviļ zemes iedzīvotājus" brīnuma zīmju dēļ - izņemot nedaudzos Dievam uzticīgos. 53

Arī pravieši var melot

Sen- sen Mozus brīdināja Israēla bērnus, lai viņus nemaldina brīnumu zīmes. "Kad tavā vidū celtos pravietis vai sapņotājs, kas tev ļautu redzēt zīmes un brīnumus, un šī zīme vai brīnums, uz kuru viņš aizrādījis, tiešām piepildītos, un viņš sāktu tevi skubināt: iesim un sekosim svešiem dieviem, ko tu nepazīsti, un tiem kalposim- tad tev nebūs klausīt šā pravieša vārdiem, nedz arī sapņotāju sapņiem"54

Vecajā Derībā ir stāsts par pravieti no Jūdas, kuru Dievs sūtīja ar vēsti ķēniņam Jeroboāmam. Pēc savas misijas pabeigšanas, viņam vajadzēja atteikties no jebkāda viesmīlības piedāvājuma un atgriezties mājās pa citu ceļu.

Šis "Dieva vīrs" bija uzticīgs Tā Kunga kalps, pieradis paklausīt, neuzdodot jautājumus autoritātes balsij. "Dievs tā teica! Es tam ticu! Tas izšķir visu!" bija viņa pazemīgais, bet viegli ievainojamais veids, kādā viņš noteica patiesības balsi.

Šis pravietis nogādāja Dieva vēsti. Un, kad ķēniņš aicināja viņu palikt uz pusdienām, viņa atbildē nebija ne mazāko šaubu. "Ja tu man arī dotu pusi no savas mājas, tad es tanī kopā ar tevi neiegrieztos. Un es šinī vietā neēdīšu maizi un arī nedzeršu ūdeni, jo tā man ar Tā Kunga vārdu ir pavēlēts, kas tā saka: tev nav atļauts ēst maizi, tev nav ļauts dzert ūdeni; neatgriezies pa to ceļu, pa kuru tu esi atnācis!"55

Kāda veca pravieša dēli, kas dzīvoja netālu, pastāstīja savam tēvam par Jūdas vēstneša atbildi ķēniņam.

"Uz kuru pusi viņš devās?" vecais vīrs vaicāja.

Dēli parādīja tēvam ceļu. "Apseglojiet manu ēzeli," viņš tiem pavēlēja, un tad devās ceļā, lai panāktu paklausīgo gados jaunāko pravieti. Viņš viņu atrada sēžam ceļmalā zem ozola.

"Vai tu esi pravietis no Jūdas?" vecais vīrs jautāja.

"Jā, es tas esmu."

"Tad nāc uz manām mājām un ieturi maltīti kopā ar mani."

"Es nevaru. Dievs man ir stingri pieteicis neapstāties un neēst šī ceļojuma laikā. Un ko Dievs man saka, to es arī daru."

"Nekādu problēmu," atteica vecākais vīrs. "Arī es esmu pravietis, kā tu. Bet eņģelis man ir sacījis, ar Tā Kunga vārdu vēstīdams: atved viņu atpakaļ uz savu namu sev līdzi, lai viņš ēd maizi un lai dzer ūdeni!" Bet viņš meloja.56

"Tu gribi teikt, ka Dievs ir mainījis savas domas? Nu, ja jau tā, tad, kā parasti es ticu tam, ko saka Dievs." Pamatīgi piemuļķots, šis lētticīgais vīrs no Jūdas sekoja vecākajam pravietim uz viņa mājām.

Šim stāstam ir visai bēdīgs noslēgums, un kāds var pamatoti jautāt: "Kāpēc vispār šim stāstam jābūt Bībelē?" Jaunajam pravietim nebija nekāda iemesla turēt veco vīru aizdomās. Būtu bijis ļoti nepieklājīgi aizrādīt, ka pravietis melo. Tomēr viņam arī nebija pamata nejautājot pieņemt aicinājumu, kas bija pretrunā ar Dieva iepriekšējo pavēli. Ja vien viņš būtu pieklājīgi pieturējies pie savām tiesībām, noskaidrot šīs pretrunas.

Cik gan bieži mēs mūsdienās dzirdam reliģiskos vadoņus sludinām, ka Dievs ar eņģeļu vai Svētā Gara starpniecību viņiem ir pavēstījis to vai šito. Šķiet rupji to noliegt. Dievs taču ir bieži šādi uzrunājis cilvēkus. Tomēr, Dievs ir arī mūs brīdinājis būt piesardzīgiem. Arī pravieši dažkārt melo.

Vai jūs pirktu zāles no šī vīra?

Deviņpadsmitā gadsimta Amerikā tas bija satraucošs brīdis, kad uzradās ceļojošs tirgotājs cilindrā, kura vagoniņš bija pilns ar burvju zālēm. "Jūs tikai man pasakiet, kas jums kaiš, un es galvoju, ka šīs zāles jūs izdziedinās!"

Brīnumainā kārtā izdziedināto liecības, plus cilvēku lētticība, darīja pārliecinošā tirgoņa reklāmu visai ticamu. Bija skaidrs, ka viņa spēcinošie līdzekļi bija katra prasītā penija vērti!

Tomēr šī reklāma nav vairāk apbrīnas vērta kā tā, ko var lasīt Sīrsa un Roubaka medicīnas katalogā 1902.gadā. Tur tiek piedāvātas ātras iedarbības zāles slimībām, pret kurām vēl joprojām cenšas cīnīties mūsdienu medicīna. Par visu zāļu iedarbīgumu galvo Sīrss.

Tur piedāvā simt procentu efektīgu dziedināšanu no nikotīna un alkohola, opija un morfīna atkarībām. Piedāvā arī meksikāņu zāles pret galvassāpēm, kas "pilnīgi droši" atbrīvos jūs no neciešamām galvassāpēm piecpadsmit minūšu laikā. Tur var nopirkt arī Doktora Rouza franču arsēna sejas laku, "pilnīgi nekaitīgu", kas padarīs skaistu jebkuru, "lai arī kāds būtu jūsu defekts". Tur ir arī Doktora Hemmonda nervu un smadzeņu tabletes, kas "garantēti" izdziedēs jūs no bezgalīga slimību saraksta, sliktu atmiņu ieskaitot. "Lai arī kas jums kaitētu, un lai arī cik nopietna jūsu slimība nebūtu, Doktora Hemmonda nervu un smadzeņu tabletes jūs izārstēs!"

Domīgais pircējs tiek pārliecināts, ka visas Sīrsa zāles tiek gatavotas pēc "pasaules augstāko medicīnas autoritāšu" receptēm, pie tam brīdinot neuzticēties šarlatāniem, kas reklamē savas preces, lai izmānītu no cilvēkiem naudu par zālēm, kurām nav nekādas vērtības".

Sīrss un Roubaks bija pirmie, kas brīdināja savus klientus neuzticēties citu reklamētām brīnumzālēm.

Mūs visapkārt- gan reliģijas, gan tirgus jomā, gan televizora ekrānos, pastāvīgi konfrontē dažādi apgalvojumi. Skaidrs, ka visiem taisnība būt nevar. Mēs darām gudri, ja uzklausām apustuļa Pāvila padomu, "Visu pārbaudiet, un kas labs, to paturiet."57

Nav īsākā ceļa uz uzticēšanos

Fakts, ka Bībele mūs aicina pētīt, mudina pārbaudīt un brīdina nebūt lētticīgiem - pat ja notiktu brīnumainas zīmes - runā par labu šīs grāmatas uzticamībai. Protams, pat Sīrsa un Roubaka katalogs brīdināja savus klientus no šarlatāniem, tomēr es nespētu uzticēties reliģiskai kustībai, skolotājam vai grāmatai, kas mani atrunātu, vai vēl ļaunāk - aizliegtu uzdot neliekuļotus jautājumus par ticības pamatiem.

Kad reliģijas skolotājs, šķiet, iebiedēts no studentu pieklājīgajiem, bet trāpīgajiem jautājumiem, pat kļūst dusmīgs un sāk arvien vairāk ieņemt aizstāvības pozīciju, rodas aizdomas, ka pašam skolotājam nav pietiekošu pierādījumu viņa ticībai - un tas mazina uzticamību.

Uzticēšanos var ātri sagraut. Un nav tāda īsā ceļa uz tās atjaunošanu. Paziņojumi par uzticamību neko nepierāda. Arī Hitlers apgalvoja, ka viņam varot uzticēties. Kad Sātans izrādīja šaubas par Ījaba ticību, Dievs šo lietu nenokārtoja ar vienu vienīgu dievišķu apgalvojumu. Tā vietā Viņš pieļāva sāpīgu faktu demonstrējumu. Šis ir veids, kādā Dievs vieš uzticēšanos.

Lai gan Dievs ir nepatiesi apsūdzēts, ir tikai viens veids, kādā Viņš var atgūt savu labo slavu - pierādot savu uzticamību ilgākā laika periodā, dažādos apstākļos, it īpaši sarežģītās situācijās. Bībeles sešdesmit sešas grāmatas ir šo pierādījumu uzskaitījums.

Patiesības Autoritāte

Svētdienā, pēc Jēzus krustā sišanas, diviem drosmi zaudējušiem mācekļiem, esot ceļā uz Emavu, tika smagi pārbaudīta viņu ticība. Viņi bija apjukuši, sakarā ar viņu Vadoņa nāvi, jo viņi bija cerējuši, ka "Viņš ir tas, kas Israēlu atpestīs." 58

Jēzus pievienojās viņiem, tomēr viņi To kaut kā nepazina. Šiem diviem vīriem bija nopietni jautājumi, uz kuriem Kungam noteikti bija jāatbild. Taču Viņš tiem neatklājās. Tā vietā Jēzus, "iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, izskaidroja visus rakstus, kas par Viņu rakstīti." Kaut es būtu dzirdējis stāstus un argumentus, kurus Viņš todien izmantoja! Beidzot abi mācekļi atzina, ka uz viņu jautājumiem ir atbildēts - nemaz neapjaušot, ka pats Kungs viņus izvadājis cauri Svētajiem Rakstiem.

Kāpēc Jēzus neatklāja šiem vīriem, kas Viņš bija? Savā godbijībā viņi noteikti būtu pieņēmuši jebkādu argumentu no Viņa mutes. "Ja Jēzus tās saka, tad tā arī ir. Es tam ticu. Tas izšķir visu."

Es domāju, ka tieši šī iemesla pēc Jēzus neatklāja savu identitāti. Viņš nevēlējās riskēt, ka mācekļi pieņemtu Viņa vārdus, nemaz neapdomājot, ko Viņš saka, paļaujoties vienīgi uz Viņa autoritāti. Viņa vietā taču varēja ierasties arī Sātans - Viņš, kurš "izliekas par gaismas eņģeli". 59

Jēzus sevi atklāja vienīgi tad, kad abi mācekļi bija nonākuši pie saprātīgas pārliecības, kas balstīta uz īstiem pierādījumiem.

Ir skaidrs, ka Dievs nevēlas, ka mēs ticētu Viņa vārdiem tikai tāpēc, ka tas ir Viņš - Pasaules Radītājs, kas to saka. Dievs vēlas, lai mēs Viņam uzticētos tāpēc, ka esam Viņu iepazinuši kā uzticamu Personu. Viņš vēlas, lai mēs uzticamies Viņam, būdami patiesības gaismā.

DRAUGI RUNĀ ATKLĀTI

"Vai nebaidāties, ka visa šī koncentrēšanās uz draudzību ar draudzīgu Dievu mazinās cilvēkos dievbijību?" Šādu jautājumu man uzdeva kāds mācītājs draudžu konferencē, ko nesen apmeklēju. Esmu dzirdējis arī citus cilvēkus raizējamies par šo tēmu.

Šis jautājums noteikti nopietni jāaplūko, jo daudziem, šķiet, grūti godāt Dievu gan kā visvarenu Radītāju, gan kā mīļu Draugu. Kā jau ļaudis to nodemonstrēja Sinaja kalna pakājē, tiklīdz bailes bija pāri, tiklīdz netika izrādīta vara un majestāte, visa godbijība bija vējā. Kamēr vien zibeņi zibsnīja, un zeme drebēja zem viņu kājām, israēlieši bija gatavi apsolīt Dievam jebko. Daži saka, ka šāda trīcoša padevība ir 'īstā dievbijība'. Tomēr drīz vien pēc tam, kad zibens un pērkons bija pāri, tauta uzsāka mežonīgu deju ap zelta teļa tēlu.60

Kamēr Jēzus brīnumainā kārtā paēdināja tūkstošiem cilvēku, dziedināja slimos un uzcēla mirušos, cilvēki bija gatavi Viņam kalpot un kronēt Viņu par savu Ķēniņu. Bet, kad Jēzus atbildēja saviem ienaidniekiem ar tādu lēnprātību, kad Viņš izturējās pret grēciniekiem ar tādu cieņu un pacietību, kad Viņš paskaidroja, ka Viņa valstība netiks nodibināta ar varas darbiem, kad Golgātā Viņš ļāvās tikt mocīts, vairums sekotāju vai nu atstāja Viņu, vai arī izsmēja Jēzus apgalvojumu, ka Viņš ir Dieva Dēls.

Jūda bija viens no tiem, kas žēlsirdību noturēja par vājuma izpausmi. Kad Jēzus nometās ceļos viņa priekšā, lai mazgātu viņa kājas, Jūda nicināja Viņu par šo pazemību. Dievs, ko Jūda cienītu, nekad sevi šādi nepazemotu.

Kas jums izraisa vairāk cieņas: biedējoša Dieva spēka parādīšana Sinaja kalnā vai arī aina, kurā lielais Radītājs Olīvu kalnā klusi raud? Ja notikumos uz Sinaja un Olīvu kalna redzam Dievu gan kā majestātisku Ķēniņu, gan kā žēlsirdīgu Draugu, tad esam iemācījušies, Viņu pielūgt tā, kā Viņš to vēlas - bez bailēm, ar cieņas pilnu attieksmi, kā pret Draugu.

Šādiem draugiem ir iespējama skaidrāka izpratne par Dieva ceļiem, jo tad Viņš spēj runāt ar tiem atklātāk. Pretstatā tikai padevīgiem kalpiem, draugi dedzīgi vēlas uzzināt vairāk par To, ko viņi tā apbrīno. Noraizējušies par Dieva reputāciju - kā jau draugi - viņi parādīs, ka viņiem uzticētā informācija, ko citi varētu pārprast vai pat manipulēt ar to, ir drošās rokās.

Dievs var viņiem atklāt savu maigumu, zinot, ka tas netiks nicināts, jo draugi to nepārpratīs kā vājuma pazīmi. Viņš var tiem paziņot, ka neko nevērtē augstāk par viņu brīvību, nebaidoties, ka viņiem zustu cieņa pret kārtību un disciplīnu. Viņš var parādīt, ka ir ārkārtīgi piedodošs, neriskējot, ka draugi varētu sākt attiekties pret grēku nenopietni. Dievs var pārliecināt savus draugus, ka nevajag baidīties no Viņa, zinot, ka tas nesamazinās viņu cieņu un apbrīnu.

Jēzus ļoti tieši brīdināja savus draugus par draudošajām briesmām, gadījumā, ja šādā vērtīgā informācijā dalītos ar cilvēkiem, kas nav gatavi vai spējīgi to uzņemt, vai tādiem, kam tā šķistu pat apvainojoša. Tuvojoties Kalna Svētrunas brīnišķīgā Dieva apraksta beigām, Viņš nopietni piekodināja: ''Nedodiet svētumu suņiem un nemetiet savas pērles cūkām priekšā, ka viņas ar savām kājām tās nesamin un atgriezdamās jūs pašus nesaplosa." 61 Ja tas šķiet pārāk skarbi teikts, tad attieksme, kādu Jēzus saņēma savos nākamajos trīs kalpošanas gados, pierādīja šī brīdinājuma patiesīgumu.

Draugi nerunā 'mīklaini'

Iedomājieties Dievu jums sakām, ka Viņš var ar jums runāt tā, kā ne ar vienu citu cilvēku, jo jūs esat Viņa draugs. Mozus saņēma šādu komplimentu un, interesanti, kā gan viņš jutās, kad dzirdēja Dievu skaidrojam Mirjamai un Āronam, ka Viņš var runāt ar viņu brāli pat skaidrāk nekā ar praviešiem.

Mirjama un Ārons bija kļuvuši greizsirdīgi uz Mozus un Dieva īpašajām attiecībām, lai gan Mozus sevi aprakstīja kā pazemīgu, lēnprātīgāku ''nekā visi citi cilvēki virs zemes." 62 Es atceros, kā bērnībā domāju- ja jau Mozus pats ir sarakstījis šo pantu par sevi, tad nu gan tas nav bijis īpaši pazemīgi; tā lielīties ar savu pazemību! Taču vēlāk es sapratu, ka ir nepieciešama diezgan liela deva pazemības, lai atzītu, ka esi lēnprātīgs. Lēnprātība reti ir tā īpašība, ko apbrīno līderos. Prezidenta vēlēšanu laikā kandidāti nelielās ar savu ārkārtējo lēnprātību un pazemību, kam būtu jābūt par iemeslu viņu ievēlēšanai šajā augstajā amatā!

Viens no pirmajiem dzejolīšiem, ko man iemācīja mana māte, sākās ar vārdiem: ''Mīļais Jēzu, kas lēnprātīgs, Tu; uzlūko, lūdzams, šo bērniņu." Man toreiz šis dzejolis šķita ļoti skaists. Īstenībā man tas patīk vēl joprojām. Tomēr daudzi cilvēki, pie kā Jēzus atnāca, lai pastāstītu par savu Tēvu, nicināja viņu par šo maigumu, tieši tā, kā pravietis Jesaja to bija pravietojis. 63

Pirms daudziem gadsimtiem Dievs bija teicis lēnprātīgajam Mozum, ka kādu dienu Viņš no Israēla tautas cels pravieti ''kāds tu esi".64 Jēzus atpazina, ka šis pravietojums attiecas uz Viņu.65 Un Mozus noteikti ir noraudzījies ar lielu interesi un apbrīnu, kā Dieva Dēls tik laipni un pazemīgi izturējās pret dažnedažādiem cilvēkiem un pat pret saviem ienaidniekiem.

Pirms Jēzum bija jātop sistam krustā, Mozus ieradās uz Apskaidrošanās kalna, lai ar Viņu aprunātos. Pravietis Elija viņiem pievienojās, un visi trīs - divi vīri un viņu Dievs Radītājs, šoreiz cilvēka veidolā - runāja 'vaigu vaigā' kā draugi. Lūka saka, ka viņi runājuši par smago atraidījumu un ciešanām, kas Jēzum būs jāpacieš.66

Lai arī tik daudzi nicināja Jēzu par viņa lēnprātību, vai, jūsuprāt, Mozum bija kauns tur stāvēt ar savu Kungu? Kāds gan gods būt identificētam ar mīļo un lēnprātīgo Jēzu! Mozum nebija kauns sevi pašu 4. Mozus grāmatā aprakstīt kā lēnprātīgāku ''nekā visi citi cilvēki virs zemes". Būt šādam cilvēkam- nozīmē līdzināties Dievam.

Tomēr, šķiet, šīs Mozus īpašības neizraisīja viņa brālī un māsā cieņas pilnu attieksmi. Tad Dievs izsauca visus trīs pie sevis. Āronam un Mirjamai tika pavēlēts iznākt soli priekšā, un Dievs sacīja:

"Klausieties tagad Manus vārdus! Ja jūsu vidū ir pravietis, tad Es, Tas Kungs, viņam atklājos vai nu parādībās, vai Es ar viņu runāju sapņos. Ne tā, kā ar Manu kalpu Mozu, kas visā Manā namā ir uzticams; vaigu pret vaigu Es ar to runāju un ne ar parādībām, ne ar mīklām, un redzēdams mani, viņš ir redzējis Tā Kunga vaigu; kādēļ jūs nebīstaties runāt pret Manu kalpu Mozu?" (4. Mozus 12:6-8)

Ievērojiet, ka Dievs vēl joprojām runā par savu draugu Mozu kā par kalpu. Pirms tam bija aprakstīts, kā Dievs runājis ar Mozu 'vaigu vaigā kā ar draugu'.67 Tomēr draudzība ar Dievu neizslēdz kalpošanu. Pats Jēzus rādīja mums piemēru, būdams kalpojošs draugs.

Runājot atklāti par Tēvu

Drīz pēc tam, kad Jēzus bija izteicis savu draudzības piedāvājumu, kas aprakstīts 15:15, Viņš sacīja, ka drīz sāks runāt ar viņiem par Tēvu skaidrāk nekā līdz šim. Viņš paskaidroja, ka līdz šim ar tiem runājis līdzībās un metaforās - 'mīklās', valodā, kādā viņam nebija vajadzības runāt ar Mozu. ''To Es jums līdzībās esmu runājis; nāk stunda, kad Es vairs nerunāšu uz jums līdzībās, bet tieši stāstīšu par Tēvu."68

Cik drīz šī stunda pienāca? Mācekļi laikam gan domāja, ka uzreiz. Uz Jēzus īso, bet nozīmīgo apgalvojumu par Tēvu, mācekļi atbildēja: ''Redzi, tagad Tu runā tieši un ne vairs līdzībās."69 Salīdziniet Jēzus vārdus nākamajā brīdī, paredzot, ka mācekļi Viņu atstās. ''Tā stunda ir pienākusi, patiesi, tā ir klāt..."70

Jēzus savu tiešo apgalvojumu izteica aramiešu valodā. Jānis to pārtulkoja uz sengrieķu valodu. Mēs lasām šo tekstu tulkojumā no Jāņa tulkojuma. Tomēr mums nav jāsatraucas, ka tulkojumu dēļ kaut kas no oriģinālās domas varētu būt kļuvis neskaidrs. Daudzie šīs rakstu vietas varianti būtībā ir vienādi. Šeit ir tulkojums no angļu 'New International Version':

''Lai gan es esmu runājis ar jums mīklaini, nāk laiks, kad es vairs neizmantošu šādu valodu, bet stāstīšu skaidri par savu Tēvu. Tajā dienā jūs lūgsiet manā vārdā. Es nesaku, ka es lūgšu ko Tēvam jūsu labā. Nē, Tēvs pats mīl jūs, jo jūs esat mani mīlējuši un ticējuši, ka es esmu nācis no Dieva. Es atnācu no Tēva un ierados šajā pasaulē; tagad es šo pasauli atstāju un dodos atpakaļ pie sava Tēva.'' (Jāņa 16:25-28)

Man īpaši patīk Noksa versija 27. pantam. ''Jo Tēvs pats ir jūsu draugs, kopš jūs esat kļuvuši mani draugi..." Monsinjors Nokss (Knox) tulkoja šo rakstu vietu no latīņu valodas tulkojuma, kas, savukārt, bija tulkots no grieķu valodas. Gan latīņu gan grieķu valodā vārdiem 'mīlestība' un 'draugs' ir viena un tā pati sakne.

Vai Jēzus teiktajā par Tēvu ir kas tāds, kas šķiet skaidrāks un mazāk tēlains nekā pirms tam? Es tajā atrodu vienkāršus vārdus, kas skanētu tā: ''Es nesaku jums, ka es ko lūgšu Tēvam jūsu labā, jo Tēvs jau pats jūs mīl."

Goodspeed tulkotāji šo rakstu vietu tulkojuši šādi: ''Es neapsolu jums, ka būšu jūs aizbildnis Tēva priekšā, jo Tēvs jau pats jūs mīl."

Kā draudzīga Dieva draugi, mācekļi tika iedrošināti savas lūgšanas raidīt uzreiz Tēvam. Nebija nepieciešams, ka viņu vietā tās pie Tēva pienestu Jēzus.

Tomēr Jēzus teica: ''Lūdziet manā vārdā!" Tas, protams, nenozīmēja, ka Dievs nelabprāt uzklausītu lūgšanu, ja tai nesekotu Viņa Dēla vārds. Jēzus vārda pieminēšana tikai parāda mūsu pateicību un apzināšanos- ja Dieva Dēls nebūtu mums parādījis patiesību par Tēvu, mēs nezinātu, kā pie Viņa griezties. Iespējams, mums pat nebūtu vēlēšanās to darīt.

Šajā ziņā mums patiešām ir bijis vajadzīgs kāds 'starpnieks', kas 'aizlūgtu' par mums. Visi angļu valodas vārdi 'intercede', 'intervene' nāk no latīņu valodas un pamatā nozīmē 'būt pa vidu', 'būt starp' divām personām. Ik reizi, kad lūdzam Jēzus vārdā, mēs pateicamies Dievam par Kristu, mūsu Vidutāju, kurš atnāca, lai celtu tiltu starp mums un Dievu un atklātu patiesību par mūsu mīlošo Debesu Tēvu.

Pateicoties Jēzum, mēs zinām, ka varam sarunāties ar Debesu Tēvu ''kā draugs runā ar Draugu". Nav nepieciešams kāds cits draugs starp mums un Dievu, jo Dievs pats ir mūsu Draugs.

Kāpēc gan Jēzus izvēlējās tieši šo informāciju vēstījumam par savu Tēvu un kāpēc tieši to brīdi, īsi pirms savas krusta nāves? Vai tajā bija kas tāds, par ko mācekļiem vajadzēja atcerēties, piedzīvojot nākamo dažu stundu notikumus? Vai tur bija kas tāds, ko mācekļiem vajadzēja skaidri saprast, lai nepārprastu Viņa upuri?

Priedēkļa 'ne' mīklainā izgaišana

Lai cik dīvaini arī tas nebūtu, ne jau katrs priecājas, izdzirdot Jēzus skaidro vēsti par Tēvu, Jāņa evaņģēlija 16. nodaļā. Es reiz pat dzirdēju kādu garīdznieku to pasludinām par 'nolādētu ķecerību'. ''Ja Jēzus neaizlūdz par mums sava Tēva priekšā," viņš turpināja, ''mums nav nekādu cerību tikt glābtiem."

Esmu pārliecināts, ka šis garīdznieks neaptvēra, ka nolād paša Jēzus teiktos vārdus. Tāpēc es pieskaitu viņu pie tiem cilvēkiem, kas, lasot Jāņa 16:26, netīšām izlaiž priedēkli 'ne'. Jēzus teica: ''Es nesaku, ka Es aizlūgšu Tēva priekšā par jums." Tomēr daudzi lasītāji nez kāpēc to nepamana.

Neskaitāmās oficiālās svinībās un dažkārt pat publicējumos, esmu redzējis šo pantu citētu bez priedēkļa 'ne' - kā apsolījumu, ka Jēzus patiešām aizlūgs savam Tēvam par mums. Daži cilvēki bija ļoti izbrīnīti, kad pievērsu viņu uzmanību trūkstošajai zilbei. Esmu pat dzirdējis mācītājus atzīstamies- ja šis 'ne' tiešām ir panta sastāvdaļa, tad viņiem nav ne jausmas, ko lai iesāk ar šo rakstu vietu. Citi to vienkārši ignorē.

Kāds pasniedzējs skaidroja to šādi: ''Tā kā Kristus īstenībā ir Vidutājs starp mums un Tēvu, Jāņa 16:26 ir sarežģīts paradokss." Ar to viņš, protams, domāja Kunga izteikto 'ne'. Tomēr Jēzus neteica, ka te būtu kas grūti saprotams. Tieši otrādi, Viņš teica, ka runā tieši un skaidri saprotami!

Izdevība pajautāt

Mācekļi palaida garām vēl vienu iespēju izturēties kā draugiem pieklājas un uzdot dažus jautājumus, kā jau draugi parasti to dara. Viņi varēja kaut pajautāt, vai Jēzus patiešām to bija teicis visā nopietnībā.

''Vai Tu gribi teikt, ka nav nepieciešams, lai Tu aizlūgtu savam Tēvam par mums? Tad kāpēc Mozum pie Sinaja kalna tika pavēlēts izveidot veselu priesteru sistēmu?"

''Vai tad tas neietilpst augstā priestera pienākumos - būt par vidutāju starp Dievu un grēciniekiem?" 71

''Vai tad Mozum nebija īpaši jālūdz Dievs, lai Viņš neizlietu savas dusmas pār grēcīgo tautu?"

''Vai Mozus pats nerakstīja, kā viņam bija veicies mainīt Dieva nodomus?"

Mācekļi būtu varējuši vērst Jēzus uzmanību kaut vai uz 2. Mozus 32:11-1, kur rakstīts: ''''Tad Mozus par viņiem aizlūdza Tā Kunga, sava Dieva priekšā un sacīja: "Ak, Kungs! (..) Remdini Savu dusmu karstumu un apžēlojies par Savu tautu, ka Tu to neizposti. (..) " Tad Tam Kungam kļuva žēl tā ļaunuma, ko Viņš Savai tautai bija gribējis darīt.""

''Vai Tu, Kungs, gribi teikt, ka pat Mozus to pārprata?"

Mūsdienās, kad mums ir priekšrocība lasīt Apustuļa Pāvila vēstuli Ebrejiem, mēs varētu uzdot vēl kādu jautājumu: ''Jēzu, ja jau augstā priestera amats simbolizēja to darbu, ko Tu nāci veikt uz šīs zemes un turpini to darīt, kopš esi atgriezies pie Tēva - kāpēc Tu teici, ka īstenībā Tavas aizlūgšanas par mums nav vajadzīgas? Un kāpēc tādi labi draugi kā Jānis un Pāvils, par spīti tevis sacītajam, Jaunajā Derībā tevi ataino kā Advokātu, kas aizbilst par mums Debesu tiesas sēdē?72 Vai arī viņi pārprata? Vai varbūt Jānis sajauca, ka Tu turpināsi aizlūgt par saviem mācekļiem Tēva priekšā, uzreiz pēc tam, kad Tu pateici, ka to nedarīsi?"

Es vēlos, kaut Jānis būtu lūdzis Jēzu paskaidrot tuvāk, ko bija teicis par Tēvu. Tad viņš būtu pierakstījis šo nenovērtējamo atbildi, un mēs to lasītu vēl šodien. Tomēr, lasot Svētos Rakstus, mēs varam nojaust, ko Jēzus būtu atbildējis.

"Es neesmu nācis, lai būtu pretrunā ar Mozu"

Jēzus būtu varējis iesākt savu paskaidrojumu ar tiem pašiem vārdiem, ko reiz bija teicis saviem kritiķiem, kas apsūdzēja Viņa mācības esam pretrunā ar Svētajiem Rakstiem. ''Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt."73

Tad, kā paradis, atbildot uz šādiem jautājumiem, Jēzus būtu varējis norādīt uz vēsturisko iemeslu, kāpēc Dieva tautai vajadzīgs vidutājs starp viņiem un Debesu Tēvu. Viņš varētu atgādināt mācekļiem, kā Dievs nonāca no Sinaja kalna, lai runātu ar savu tautu; kādi mēri Viņam bija jāpieņem, lai pievērstu viņu uzmanību; cik pārbijušies tad bija cilvēki un kā lūguši Mozu, lai neļauj Dievam tieši runāt uz viņiem, citādi viņi tikšot iznīcināti.

"Runā tu uz mums, mēs tev klausīsim, bet lai Dievs nerunā uz mums, citādi mēs mirsim."74

''Redziet," Jēzus tad būtu sacījis, ''tie bija cilvēki, kas gribēja starp biedējošo Dievu un sevi kādu, kas acīmredzami būtu šī Dieva draugs. Bet jūs, mani mācekļi, zināt, ka es esmu viens ar To, kas bija toreiz uz Sinaja kalna. Vai jūs no manis baidāties? Esmu lūdzis jūs būt par maniem draugiem. Jūs zināt, ka ir droši sēdēt un runāt ar mani atklāti."

Es negribēju nevienu vidutāju

Tad Jēzus skumji turpinātu: ''Man būtu sagādājis lielu prieku runāt šādi ar saviem ļaudīm tur tuksnesī. Es negribēju nevienu mūsu starpā; it kā Es patiesi nemīlētu paša bērnus. Bet viņi Mani nepazina tik labi, kā jūs tagad. Pirmkārt, jau viņi bija tik negodbijīgi. Pie tam, viņi bija pārbijušies. Es nespēju viņiem pavēlēt nebaidīties. Kā jau jūs saprotat, uzticēšanos un draudzību nevar pavēlēt. Tāpēc, līdz brīdim, kad viņi Mani labāk iepazītu, es piekritu, ka Mozus kalpotu par vidutāju mūsu starpā. Viņiem no Mozus nebija bail, savukārt, Mozus nebaidījās no Manis.

Protams, starp Mozu un Mani nebija vidutāja. Viņš Mani patiesi pazina un bija mans draugs. Arī starp Mani un manu draugu Ābrahamu nebija neviena vidutāja, kad viņš tik brīvi ar mani sarunājās par Maniem plāniem sakarā ar Sodomas iedzīvotājiem. Un nebija neviena vidutāja starp Mani un Ījabu, kad viņš nebaidījās brīvi izteikt savas jūtas. Viņa draugi domāja, ka tas Mani sadusmos, bet es jutos pagodināts par izrādīto uzticēšanos.

''Un tagad," Jēzus, iespējams, būtu noslēdzis savu runu, ''Es pats esmu atnācis, lai būtu par starpnieku - tāpat, kā Es reiz solīju Mozum. Daudzi var pārprast manas ierašanās mērķi. Daudzi varbūt no visas sirds tencina Dievu par to, ka Viņš mani- lēnprātīgo, ir sūtījis būt par starpnieku starp viņiem un nokaitināto Debesu Tēvu - it kā es būtu laipnāks par Viņu.

Bet jūs zināt, kas es patiesībā esmu. Jūs esat redzējuši, ka Jesaja ir runājis patiesību, kad paredzēja, ka Miera Princis īstenībā ir pats Dievs.75 Sakiet man taisnību, vai jums ir vajadzīgs kāds, kas jūs no Manis aizsargātu? Ja nē, tad jums nav vajadzīgs arī neviens, kas aizsargātu jūs no Tēva. Kad jūs tik nejauki uzvedāties vakariņu laikā- vai bija kāds starp jums un Dievu, kad Es mazgāju jūsu netīrās kājas? Un Es gribu, lai jūs to atcerētos arī turpmāk- tad, kad es mazgāju Jūdas kājas, nebija neviena starp viņu un viņa Dievu.

Esmu uz jums runājis cik vien tieši un skaidri spēju, ka Tēvs jūs mīl tikpat ļoti kā Es. Viņš ir tikpat draudzīgs un piedodošs- kā Es; ceru, ka esat iepazinuši Mani. Viņš būtu tikpat labprātīgi mazgājis jūsu netīrās kājas.

Bet nu man jātiek sistam krustā. Es vēlos, lai jūs būtu ar Mani Golgātas kalnā. Vēlos, lai jūs redzētu, kā es mirstu. Iespējams, tas jums palīdzēs skaidrāk saprast to, ko centos jums pastāstīt par Tēvu."

Skumji, bet no divpadsmit mācekļiem, Jānis bija vienīgais, kas tur ieradās. Toties viņš pierakstīja, ko bija dzirdējis un redzējis.

Kurš mūs mīl vairāk - Jēzus vai Debesu Tēvs?

Reiz, ģimenes svētbrīdī, kad manai jaunākajai meitai bija tikai seši gadi, mēs no kristīgā žurnāla lasījām kādu bērniem domātu stāstu. Tajā bija dramatiski aprakstīts, kā Jēzus stāv sava Tēva priekšā un lūdz Viņam piedošanu - it īpaši par tiem bērniem, kas nav labi uzvedušies!

''Tēti," Alise noraizējusies iejaucās, ''vai tas nozīmē, ka Dievs nemīl mūs tikpat stipri kā Jēzus?" Viņai bija nepārprotami skaidrs, ka kāds, kas aizlūdz par otru, ir mīlošāks par to, kura priekšā aizlūdz.

Tovakar svētbrīdis nedaudz ieilga. Mazā meitene nekautrējās uzdot svarīgu jautājumu par Dievu. Un viņa tiešām vēlējās to saprast.

Es viņai izstāstīju to, ko Jēzus bija centies izskaidrot saviem mācekļiem augšistabā.

Tagad Alise skaidro maniem mazbērniem, ka Dievs mīl viņus tikpat stipri kā Jēzus.

DRAUDZĪBA UN DIEVA LIKUMI

Ja jūs varētu uzdot Dievam vienu vienīgu jautājumu, kāds tas būtu?

''Es palūgtu kaudzi naudas!" ieķiķinājās izskatīga pusaudze, stāvēdama ar saviem draugiem pie Berija miesnieka bodes Anglijā. ''Kas ir pretlīdzeklis vēzim? Un kā lai visiem cilvēkiem būtu labi?" bija pārējo divu pusaudžu izvēle.

''Vai ir kāds jautājums, ko vēlētos uzdot Jūs?" es vaicāju aizņemtajam miesniekam.

''Jā. Es gribētu pajautāt, kāpēc Dievs, ja jau Viņš ir tik visvarens, nepaēdina bada cietējus Etiopijā." Bet Berijs jau tika stāstījis par savu vilšanos dievā, kas nekad nevienam nepalīdz. ''Tāpēc es viņam vairs neticu."

Es runāju ar kādu vīrieti no tuvējā ciema, kas vēl aizvien bija stiprs ticībā. ''Kādu jautājumu Jūs uzdotu Dievam - it īpaši, ja varētu jautāt tikai vienreiz?"

''Es viņam palūgtu precīzāku aprakstu tam, ko un kā Viņš vēlas, lai es darītu."

Kembridžas Universitātē apsēdos vienā no soliem, lai aprunātos ar kādu pasniedzēju, kurš neslēpa, cik ļoti apbrīno Dievu. ''Kādu jautājumu Jūs vēlētos uzdot Dievam?"

''Es zinu, ka viņš jau reiz ir uz to atbildējis," pasniedzējs iesāka. ''Tomēr es gribētu dzirdēt saprotamāku izskaidrojumu, kāpēc Viņš izvēlējās rīkoties tieši tā? Vai tiešām nebija cita ceļa? Un ja tā, kāpēc?"

Ne pārāk sen vairākās reliģiskās aptaujās bija iekļauts jautājums par vissvarīgāko jautājumu, ko cilvēki uzdotu Dievam. Atbildes bija visdažādākās - sākot ar materiālu labumu prasīšanu (it īpaši tūlītēju veselības stāvokļa uzlabošanu vai finansiālu atbalstu) un beidzot ar visdziļākajiem jautājumiem par Dievu pašu.

Mācekļu jautājumi bieži vien atspoguļoja viņu egoistiskās bažas- kurš no viņiem ir vislielākais.76 Viņi vēl joprojām strīdējās par šo tēmu pēdējo vakariņu laikā, īsi pirms Jēzus krustā sišanas!77

Pirms tam divi mācekļi - divi brāļi - uzdrošinājās lūgt Dieva Dēlam atļauju Viņa nākamās valstības laikā sēdēt visgodājamākajās vietās - Viņam blakus. Viņi pat atveda turp savu māti, lai tā par viņiem aizbilstu un tādējādi pārliecinātu to Kungu sniegt tieši to atbildi, uz ko viņi tā cerēja.78 Lūgums tika noraidīts, un abi brāļi tikai iedzīvojās pārējo mācekļu dusmās. Un ne jau tāpēc, ka pārējie mācekļi stāvētu tam pāri un negribētu palūgt Jēzum to pašu!

Ko būtu palūdzis Tu?

Ja Tu būtu bijis ar Jēzu un Viņa mācekļiem pēdējā naktī augšistabā un ja varētu uzdot Jēzum vienu jautājumu, kāds tas būtu?

Ja tur būtu bijis Pāvils, nez ko būtu jautājis viņš? Pēc dažiem gadiem, savā vēstulē Galatijas ticīgajiem, viņš uzdeva jautājumu, ko būtu pienācies uzdot mācekļiem tajā naktī augšistabā. Pāvila jautājums bija: ''Kāpēc tad ir dota bauslība?"79

Daudzi no mums ir pievienojušies Pāvilam šajā jautājumā. Mums patīk tas, ko Jēzus stāstīja par brīvību, draudzību, mīlestību un uzticēšanos. Mēs arī no pieredzes zinām, ka neko no tā nevar pavēlēt. Kāpēc tad Dievam vajadzēja izdot tik daudz likumu? Kāpēc Viņam vajadzēja pavēlēt saviem bērniem mīlēt Viņu un citam citu, piedraudot ar šausmīgām sekām, gadījumā, ja viņi tam nepaklausītu? Vai tad tā drīzāk nevar radīt bailīgus, saīgušus un pat dumpīgus kalpus, nekā uzticamus un saprotošus draugus? Kāpēc Dievs izvēlējās tādu risku?

Dažiem no mums arī patīk tas, ko Jēzus sacīja par runāšanu skaidri un saprotami. Kad cilvēki runā par Dievu un glābšanu, ir tik daudz 'mīklu'. Tomēr, ja Dievs dod priekšroku vienkāršai un saprotamai valodai, kāpēc Viņš lika Mozum iedibināt tik sarežģītu ceremoniju un upuru sistēmu ar visiem tiem dīvainajiem simboliem un metaforām? Vai tad šī mistiskā un pompozā padarīšana nepalielinās attālumu starp Tēvu un Viņa bērniem, ja domāšana un runāšana par Dievu būs tik sarežģīta? Kāpēc Dievs izvēlējās šādi riskēt?

Vēstulē Galatiešiem 3:19 Pāvils pats atbild uz savu jautājumu. ''Kāpēc tad ir dota bauslība? Pārkāpumu dēļ tā ir klāt pielikta." Šis ir New International un New Revised Standard versiju tulkojums.

Taču sengrieķu vārds 'dēļ' var arī nozīmēt 'ar nolūku kaut kā dēļ'. Tāpēc Good News Bible lasām, ka bauslība tika pievienota, 'ar nolūku, lai parādītu, kas ir netaisnība'. Un Revised English Bible paskaidro, ka 'tā tika klāt pielikta, lai netaisnību padarītu par likumpārkāpumu'.

Viens šķiet skaidrs. Ja Dieva tauta būtu uzvedusies kā nākas, nebūtu vajadzības pēc pievienotās bauslības. Kā jaunajam sludinātājam Timotejam tika skaidrots- ''bauslība nav dota taisnam, bet netaisniem un nepaklausīgiem, bezdievīgiem un grēciniekiem, negantiem un nesvētiem, tēva un mātes slepkavām, cilvēku kāvējiem, netikļiem, vīru piegulētājiem, cilvēku pārdevējiem, melkuļiem, zvēresta lauzējiem un kas vien vēl ir pretim veselīgai mācībai."80

Phillips tulkojumā, "Bauslība nav īsti domāta labajiem cilvēkiem, bet gan tiem, kam sveši kā principi, tā paškontrole."

Dievs pievienoja bauslību, jo zināja, ka mums tā vajadzīga.

Kā lai atrod īsto nozīmi?

Pat tad, kad Pāvils bija kļuvis par Dieva draugu, viņam vēl joprojām bija ieradums runāt nedaudz 'mīklaini' savos teoloģiskajos skaidrojumos - lai gan, manuprāt, tie nemaz nav tik ļoti mīklaini, kā tas šķiet dažos tulkojumos.

Izrādījis savu daiļrunību un erudīciju tuvumā esošajā Atēnu pilsētā, Pāvils informēja Korintas ticīgos, ka turpmāk runāšot par Dievu skaidri un saprotami.81 Tomēr apustulis Pēteris ar visu cieņu piezīmēja, ka Pāvila vēstulēs ir ''kas grūti saprotams, ko nemācītie un svārstīgie ļaudis sagroza." 82

Tieši šī iemesla dēļ, lasot Pāvila rakstīto, manuprāt, ir īpaši svarīgi lasīt nevis pa pantiem vai fragmentiem, bet veselām vēstulēm jeb 'grāmatām', lai dotu Pāvilam pelnīto iespēju izteikt savu domu skaidri saprotamu.

Pāvils pastāvīgi uzsver patiesību par Dievu, kas ir pamats mieram un brīvībai, tādai mīlestībai un uzticībai, kāda tā bija Dieva draugam Ābrahamam. Pāvils beidzot bija sapratis, ka tik dārgas lietas nevar iegūt ar varu, kā jau Dievs to bija teicis pravietim Caharijam. To nevar arī nodrošināt ar likumu. Tās var nākt tikai kā atbildes reakcija uz maigo, bet ilgstošo un pārliecinošo patiesības demonstrējumu. Tajā pašā vēstulē Galatiešiem Pāvils izklāsta, ka tādas īpašības kā 'mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, brīvprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība'- it visas ir 'Gara augļi'.83

Kamēr Patiesības Gars pacietīgi turpina savu darbu, lai cilvēku apgaismotu un pārliecinātu, Dievs izmanto daudzus un dažādus līdzekļus, lai kontrolētu un aizsargātu savus bērnus, laikā, kad viņiem dota iespēja mācīties patiesību. Dieva likumiem ir īpašs mērķis.

Mūsu "Pavadonis" ceļā pie Kristus

Bauslība jeb likums, Pāvils turpina skaidrot vēstulē Galatiešiem 3.nodaļā, kalpo kā 'uzraugs' (RSV), 'disciplinētājs' (NRSV) vai 'skolmeistars' (vecā King James versija). Tā tika iedibināta, 'lai rūpētos par mums' (REB) 'līdz Kristus nāks' (NRSV), jeb 'lai vadītu mūs pie Kristus' (NIV).

Goodspeed American New Testament versija ļauj izmantot vairākus iespējamos tulkojumus no sengrieķu valodas: ''Tātad Bauslība ir bijis mūsu pavadonis ceļā pie Kristus. (..) Bet nu, kad ticība ir atnākusi, mēs vairs neesam mūsu pavadoņa uzraudzībā."84

Tie, kas ir uzauguši, lasot King James Version, ir pieraduši pie paskaidrojuma, ka 'bauslība ir mūsu skolmeistars, kas ved mūs pie Kristus'. Kad šis Bībeles tulkojums tika publicēts pirmoreiz 1611.gadā, vārdi 'ved mūs' bija iespiesti slīprakstā, lai norādītu uz to, ka tie ir pievienoti. Senie grieķi teica vienkārši- 'bauslība bija uz Kristu'. Kā tas īsti domāts, ka bauslība bija 'uz Kristu', nācās saprast no konteksta, ko Pāvils skaidroja šajā vēstulē un pārējos Rakstos.

'Skolmeistars' tomēr nav diez cik piemērots tulkojums, jo tas balstās uz katra cilvēka individuālu izpratni, kas ietilpst skolotāja pienākumos. Zēnu skolā, jeb Schola Grammatica Watfordensis, kurā mācījos, mūsu 'skolmeistari' ne tikai mūs mācīja, bet arī bargi pārmācīja. Lai arī viņu pamatfunkcija bija mācīt.

Ja Pāvils būtu gribējis, lai mēs saprotam, ka bauslība tika pievienota, lai kalpotu kā mūsu skolotāja, viņš būtu izmantojis citu vārdu, piemēram 'didaskalos,' no kā radies vārds didaktisks jeb pamācošs. Tomēr termins, ko izvēlējās Pāvils ir 'paidagogos'. Tā kā šis vārds ir pamatā vārdam 'pedagogs', nav grūti saprast, kāpēc tik vienkārši radies tulkojums 'skolmeistars', ko lietoja arī vairums citos angļu tulkojumos, kas radušies pirms King James versijas līdz pat Tindeilam, kurš savu tulkojumu ar seno pareizrakstību izdeva 1534.gadā. Catholic Rheims New Testament, kas tika tulkota no latīņu valodas 1582.gadā, šo vārdu vienkārši atstāja kā ir - 'pedagogs'.

Grieķu termins 'paidagogos', jeb burtiski 'zēnu vadītājs', īstenībā attiecās uz pavadoni, parasti vergu, kas bija iecelts, lai uzraudzītu bērnus. Viens no viņa pienākumiem bija pavadīt zēnus uz skolu un no tās, lai aizsargātu viņus un neļautu iekulties nepatikšanās. Viņš nebija skolotājs. Skolotājs bija skolā. Kad bērni bija izauguši pietiekami lieli, lai atbildētu par savu rīcību un tiktu galā paši, viņi vairs neatradās šāda pavadoņa uzraudzībā, gluži vienkārši tāpēc, ka tas vairs nebija vajadzīgs.

Pāvils skaidro, ka Dievs pievienoja bauslību, lai tā pildītu līdzīgu funkciju kā 'bērnu pavadonis'. Bet par kādu bauslība īsti Pāvils runā? Dievs taču devis tik daudz dažādu priekšrakstu. Kurš likums ir mūsu pavadonis ceļā pie Kristus? Morālais? Ceremoniālais? Kāds cits? Pāvils to nenorādīja.

Tomēr viena lieta ir skaidra. Dievs, kurš izdeva visus šos likumus, ir Tas, kurš ieviesa Jāņa 15:15 aprakstīto draudzības piedāvājumu.

Ir cilvēki, kas apgalvo, ka tā nav mūsu darīšana, prātot, kāpēc Dievam bija jāizdod tik daudz likumu. Tā runā kalpi. Bet pats Visuma Valdnieks mūs ir aicinājis mēģināt saprast, un tas ir tas, ko vēlas darīt draugi.

Neveiksmes Dieva bauslību izprašanā noved pie nedomāšanas, iekaltas paklausības, par ko Tas Kungs runā Jesajas grāmatā:

" šī tauta Man tuvojas tikai ar savu muti un Mani godā tikai ar savām lūpām, bet ar savu sirdi ir tālu nost no Manis, un viņu bijība Manā priekšā ir tikai ārīgi iemācīta cilvēku ieraža."85

Salīdziniet šo tekstu ar Good News Bible tulkojumu: ''Šie cilvēki saka, ka pielūdz mani, bet viņu vārdi ir bezjēdzīgi, un viņu sirdis ir kaut kur citur. Viņu reliģija nav nekas vairāk kā cilvēciski priekšraksti un tradīcijas, kuras viņi vienkārši iemācījušies no galvas."

Bībelē vārds 'sirds' bieži tiek lietots, lai apzīmētu iekšējo cilvēku, vietu, ar ko cilvēks domā, ar ko jūt un kurā glabā savu attieksmi. Piemēram, Marka evaņģēlijā minēts, ka daži rakstu mācītāji 'domāja savās sirdīs'.86

Pravietis Jeremija ilgojās pēc dienas, kad Dievs piepildīs savu apsolījumu: ''Es iedēstīšu Savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs."87 Kad Dievs Mozum iedeva Desmit Baušļus, lai viņš tos nodotu tālāk Israēla tautai, šie Baušļi bija uzrakstīti uz akmens plāksnēm. Ja Dievs būtu gribējis no saviem ļaudīm tikai aklu, nedomājošu paklausību, diez vai Viņš būtu solījis rakstīt savu bauslību viņu sirdīs, kas ir prāta un inteliģences centrs. Viņš to būtu atstājis iegravētu akmenī, lai tikai darītu zināmas savas prasības.

Apustulis Pāvils bija cilvēks ar ievērojamu inteliģenci. Viņš dedzīgi vēlējās saprast un izskaidrot Dieva bauslības nozīmi un mērķi. Kā Draudzīga Dieva draugs, viņš zināja, ka drīkst brīvi pajautāt: ''Kam tad domāta bauslība?"

Jo vairāk Pāvils pētīja Desmit Baušļus, jo vairāk viņš tos apbrīnoja un atzina jēgpilnus esam. Viņš stāstīja ticīgajiem Romā: ''Mans iekšējais cilvēks ar prieku piekrīt Dieva bauslībai."88 Akmenī iegravētais likums bija ierakstīts arī viņa sirdī.

Ceremoniālo likumu mērķis

Un kā ir ar tiem visiem upuriem un ziedojumiem, mīklainajiem rituāliem un ceremonijām? Vai arī tās jāiekļauj Pāvila skaidrojumā, ka bauslība ir mūsu 'pavadonis ceļā pie Kristus' un skaidri saprotami pārstāv patiesību par Dievu?

Bieži vien Vecās Derības pravieši skaidroja- ja reliģiskie priekšraksti nepalīdz cilvēkiem iepazīt Dievu un kļūt laipnākiem vienam pret otru, tad visi upuri un ceremonijas zaudē savu jēgu, jo nav sasnieguši tiem domāto sākotnējo mērķi. Viņi gan neteica, ka šos rituālus būtu jāpārtrauc. Dievs pats tos tika iedibinājis. Viņi vienkārši uzsvēra, ka nekas nav svarīgāks par Dieva iepazīšanu.

Hozeja rakstīja Dieva vārdā vēstījumu Viņa tautai:

''Jo Man ir prieks par mīlestību un ne par upuriem nokautiem lopiem; Man patīk Dieva atziņa un nebūt ne dedzināmie upuri."89

''Es dodu priekšroku tam, ka mani ļaudis mani pazīst, nevis, ka viņi man dāvā dedzināmos upurus"- rakstīts Good News Bible versijā.

Jeremija paredzēja- tad, kad Dieva bauslība būs ierakstīta cilvēku sirdīs, ''Tad nemācīs vairs draugs draugu un brālis brāli, sacīdami: 'Atzīstiet To Kungu!' - jo visi Mani pazīs- lielie un mazie".90

Bībelē senebreju un sengrieķu vārdi 'zināt' jeb 'pazīt' var nozīmēt vairāk nekā virspusēju pazīšanos vai zināšanas. Atkarībā no konteksta, vārds 'pazīt' kādu, var sevī iekļaut novērtējošu attieksmi un atzinību, attiecības ar kādu, ko augstu vērtējat. Pāvils saka Korintiešiem: ''Ja kas Dievu mīl, to Dievs ir atzinis."91

Dievs pazina Ābrahamu, un Ābrahams pazina Dievu. Tāpēc viņi varēja būt tik labi draugi. Kad Dievs saka, ka vēlas, lai mēs Viņu pazītu, viņš mūs aicina būt par saviem draugiem.

Dieva likumi neapdraud draudzību

Vai jūs spētu būt draugos ar dievu, kas iedibinātu untumainus likumus, tikai lai parādītu savu autoritāti un pārbaudītu mūsu labprātīgo gribu viņam paklausīt? Vai jūs vēlētos šādu dievu iepazīt? Vai jūs vēlētos ar viņu kopā pavadīt mūžību?

Es atzīstu, ka daži patiesi reliģiozi cilvēki tic, ka Dievam ir svarīgi izdot vismaz dažus likumus, kuru loma nav nekas cits, kā tikai pārbaudīt, vai mēs viņam klausām, vai ne. Jo citādi izrādītos, ka mēs tikai, saprāta vadīti, darām to, kas mums pašiem šķiet pareizs.

Ja tas ir tiesa, ka daži likumi tiešām nav saprotami, tad jau nav jēgas censties saprast to būtību. Mums tikai atliek noliekt savas galvas kā bezprātīgiem kalpiem, kas tikai dara to, ko kungs liek.

Jā, es esmu ar mieru noliekt savu galvu. Bet es paklanos apbrīnā par mūsu Radītāja izvēli - Viņš, kuram ir visas tiesības būt kaprīzam, ir izvēlējies pret mums izturēties tieši otrādi.

Kad cilvēks izlec no lidmašīnas, kas lido 5000 pēdu augstumā, viņš var arī neattaisīt savu izpletni. Nav jau neviena, kas viņu piespiestu to darīt. Cilvēks var sacīt savā prātā: ''Man noriebies pildīt instrukcijas." Šeit ir viņa lielā iespēja parādīt savu neatkarību attiecībā pret noteikumiem. Tomēr, ja ir vēlēšanās dzīvot un lidot arī nākamajā dienā, viņš rīkojas visai saprātīgi, ja izpletni attaisa!

Iedomājieties Desmit Dieva Baušļus. Daži saka, ka šie likumi ir untumaini un ierobežo mūsu brīvību. Taču, ja mēs tiešām ievērotu šos likumus tā, kā tos nodemonstrēja Jēzus, kādā ziņā mēs būtu ierobežoti? Jēkabs Dieva Baušļus sauc par 'ķēnišķīgajiem svabadības likumiem'.92

Jēzus un Pāvils piekrīt Mozum, ka ievērot Desmit Baušļus, nozīmē mīlēt Dievu ar visu savu sirdi un savu tuvāko kā sevi pašu. Pāvila rakstu kopsavilkums skan tā: ''Jo, kas otru mīl, tas ir piepildījis bauslību. Jo baušļi: tev nebūs pārkāpt laulību, tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, tev nebūs iekārot un vēl citi baušļi, apkopojami vienā likumā, proti: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Mīlestība tuvākajam ļaunu nedara: tātad bauslības piepildījums ir mīlestība."93

Lai būtu drošs, ka mēs saprotam, ko īsti nozīmē 'mīlēt', Pāvils to skaidro savā vēstulē Korintas draudzei: ''Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību."94

Iedomājieties, kā būtu dzīvot sabiedrībā, kur visi uzvestos šādi. Kur varētu uzticēties jebkuram, neviens neizmantotu otru, un sievietes un bērni varētu droši pastaigāties pa ielām jebkurā diennakts stundā.

Tagad apdomājiet desmito no baušļiem. Vārdi: ''Tev nebūs iekārot" patiesībā aizliedz jebkādu ļaunu tieksmi. Iedomājieties sabiedrību, kurā cilvēki ne tikai nekad nedara neko sliktu, bet pat to nevēlas! Nav vajadzības pavēlēt šiem cilvēkiem, lai tie beigtu melot, zagt, slepkavot, būt nepacietīgiem vai savtīgi pastāvēt uz savu labumu. Desmit Baušļus neatradīsiet pakarinātus uz kādas sienas. Visi jau ir atzinuši, ka ir prātīgi dzīvot saskaņā ar tiem.

Paklausīgs kalps vai paklausīgs draugs?

Ja Tu esi ticīgais, kas vēlas pildīt Dieva gribu, kur īsti rodi vēlēšanos paklausīt?

Vai Tu saki: ''Es tā daru, jo Dievs man ir licis tā darīt, un Viņam ir vara atalgot vai iznīcināt"? Vai Tu neslepkavo un nepārkāp laulību, tikai tāpēc, ka Dievs ir teicis- tev nebūs tā darīt? Vai Tu gribi teikt, ka citādi to darītu, bet nevari atļauties iedzīvoties Dieva dusmās?

Šādi runā bailīgie kalpi. Tādas runas piedien iesācējam vai mazam bērnam. Bet tas norāda uz to, ka Dieva likumi šādu cilvēku izpratnē ir tikai bezjēdzīgas kaprīzes. Šāda veida paklausība arī nerunā neko labu par pašu Dievu.

Vai arī Tu saki: ''Es tā rīkojos kā ticīgais, jo Dievs man ir tā licis, un es Viņu mīlu un gribu iepriecināt"? Vai tāpēc Tu nezodz un nemelo? Tu tajā neredzi nekā slikta, vienkārši tik ļoti vēlies iepriecināt Dievu. Kaut kāda iemesla pēc Dievam nepatīk, ja melo un zog, un tā kā Viņš ir bijis tik žēlsirdīgs, Tu jūti, ka Tavs pienākums ir Viņu iepriecināt. Būtu tikai godīgi izrādīt savu pateicību šādā veidā.

Arī šīs ir kalpu runas. Un arī šādi var runāt iesācējs vai mazs bērns. To pat varētu saukt par progresu, kas seko pēc paklausības, ko motivē bailes no soda un kāre pēc atalgojuma. Taču tas liecina, ka Dieva Baušļi tomēr ir Viņa kaprīze, kas neliecina neko labu par Viņa raksturu un valdīšanas stilu.

Pastāv vēl kāda motivācija, kas liek paklausīt. Varbūt arī Tu domā šādi: ''Es tā rīkojos, jo esmu to atradis par labu un prātīgu esam, un manī aizvien vairāk pieaug cieņa un apbrīna par Dievu, kas ir šos likumus radījis un pavēlējis tos pildīt jau toreiz, kad biju nepieaudzis un nesaprātīgs. Un tā kā vēl joprojām esmu savā ziņā nepieaudzis un nezinošs, es vēlos uzticēties un paklausīt Tam, kura padomi vienmēr izrādījušies gudri esam, kad Viņš liek darīt ko tādu, kas sniedzas pāri manai pašreizējai saprašanai."

Šādu liecību varētu sniegt tikai saprotošs draugs. Un tā runā arī par labu Dievam, kā apbrīnas un uzticēšanās vērtam Draugam.

Kad Dievs lūdza savam draugam Ābrahamam upurēt savu dēlu, Ābrahams pazina Dievu pietiekoši, lai, pirmkārt, atpazītu Viņa balsi, un tad uzreiz paklausītu šai neticamajai pavēlei. Tomēr visa garā ceļojuma laikā, kamēr viņi devās uz upura vietu, Ābrahams godbijīgi jautāja: ''Kāpēc?" Prātodams tajā gaismā, kādā viņš pazina Dievu, Ābrahams nonāca pie secinājuma- vai nu Dievs viņam dos kādu aizstājēju, vai arī uzcels dēlu no mirušajiem. Dieva draugam bija taisnība!95

Tajā skumjajā dienā, kad nobeidzās mūsu vācu dogs, mēs par mierinājumu iegādājāmies angļu doga kucēnu. Lai gan viņa tagad sver gandrīz 150 mārciņas, viņa vēl joprojām uzvedas kā kucēns, un viņas etiķete iekštelpās vēl joprojām ir tālu no pilnības. It īpaši to var atzīmēt, ja runa ir par dārzu, kur Mollija, kā mēs viņu nosaucām, ātri vien izrādīja nevaldāmu apetīti uz mūsu hibiskrožu krūmu sārtajiem ziediem.

Mollija drīz vien aptvēra, ka mums nepavisam nepatika skatīties, kā viņa skraida ap baseinu, skaisto rožu ziedu atliekām karājoties pie viņas purna. Pakāpeniski ieviesās noteikums, ka viņa pat nedrīkst pieskarties šīm kārdinošajām puķēm.

Mollija ir ļoti mīļš suns un, šķiet, ļoti dedzīgi vēlas mūs iepriecināt. Viņa izskatās tik nomākta apjaušot, ka ir radījusi mūsos jelkādu nepatiku. Ar to pietika, lai viņa nepārkāptu noteikumu. Tas ir, kamēr vien viņa domāja, ka mēs skatāmies! Toties, kad Mollija ievēroja, ka esam iegājuši mājā, nekas viņu netraucēja doties atpakaļ un no jauna uzbrukt jaukajām rozēm.

Kad vien to redzējām pa logu, uzreiz skrējām ārā un atgādinājām viņai par aizliegumu. Mums nevajadzēja to atkārtot daudz reižu, lai Mollijai ataustu gaisma, ka pat tad, kad viņa mūs neredz, ik reizi, viņai pārkāpjot noteikumus, mēs vienalga nez no kurienes uzradīsimies. Varbūt viņa ievēroja mūs stāvam aiz loga?

Nu jau tikai retumis redzam viņu sēžam pie hibiskrožu krūma - tikai vērojot gardos ziedus. Laiku pa laikam viņa paskatās pār plecu uz mājas logiem, cenšoties ieraudzīt, vai mēs viņu vēl arvien vērojam.

Mēs neceram, ka Mollija visu pārdomās un pati nolems, ka nav jēgas iznīcināt rozes. Mums pietiek ar to, ka viņa mums paklausa aiz mīlestības un vēlmes mūs iepriecināt.

Tomēr Dievs būtu visai vīlies, ja viņa saprātīgie bērni klausītu Viņam kā mīloši, labi dresēti suņi.

Kāpēc tu tīri zobus?

Kad biju mazs, man bija jādala istaba ar saviem brāļiem. Katru vakaru māte ienāca mums sakārtot segas. Stāvot pie mūsu gultām, viņa bieži vien pajautāja: ''Vai tu pielūdzi Dievu? Vai esi lasījis Bībeli? Vai nomazgāji kaklu? Vai esi iztīrījis zobus?" Ja atbilde bija 'nē', māte pastāvēja uz to, ka tam jātiek izdarītam, pirms dodos pie miera.

Tolaik galvenais iemesls, kāpēc tīrīju zobus bija tas, ka māte to lika. Es viņu mīlēju un vēlējos viņas atzinību. Pie tam gadījumā, ja es izrādītu dumpīgu attieksmi, tas, iespējams, nozīmētu vēl vienu pamācību virkni uz kāpņu apakšējā pakāpiena.

Toties tagad, kad esmu paaudzies, nav vajadzības pēc kāda, kas man liktu tīrīt zobus. Man tas šķiet tik prātīgi, pie tam zinu, kas notiks, ja zobus netīrīšu. Ik reizi, kad apmeklēju sava draugu zobārstu, atkal un atkal izlasu neatvairāmo plakātu uz kabineta sienas: ''Jums jātīra tikai tie zobi, kurus vēlaties paturēt!"

Ja mana māte atkal parādītos pie manas gultas un vēlreiz uzdotu tos pašus jautājumus, vai, jūsuprāt, es purpinātu: ''Te nu mēs esam, atkal zem likuma"?

Nē, man būtu prieks dzirdēt viņu vaicājam: ''Grehem, vai esi iztīrījis savus zobus?" Es vēlētos pateikties viņai par tiem gadiem, kad viņa lika man tīrīt zobus. Jo šī iemesla dēļ, man vēl joprojām ir daži zobi, ko tīrīt.

Un es vēlētos pateikties viņai par to, ka viņa palīdzēja man saprast, kāpēc Dievam, mūsu nesaprašanas un nenobriedušā rakstura dēļ, bija jāizdod tik daudz likumu.

GRĒKS UN GLĀBŠANA NO KALPU UN DRAUGU VIEDOKĻA

Tas, kā cilvēki uzlūko Dievu, un viņu izpratne par baušļu lomu, šķiet, ievērojami ietekmē viņu viedokli par grēku un glābšanas plānu.

Mans vectēvs neslēpa savu nostāju grēka jautājumā. Bija skaidri redzams, ka viņš savu dzīvi ir nodevis tā atmaskošanai un izskaušanai. Viņš arī uzticīgi strādāja ar cilvēkiem- ieskaitot mani, lai atturētu tos no grēka.

Ir pagājuši vairāk nekā piecdesmit pieci gadi kopš pēdējās reizes, kad runājos ar savu vectēvu, staigājot šurpu turpu pa viņa mauriņu vai omulīgi sēžot pie kamīna. Tomēr es vēl joprojām atceros, kā mūsu sarunas gaitā viņš laiku pa laikam pieskārās grēka jautājumam.

'' 'Grēks ir likuma pārkāpums,' " vectēvs man atgādināja, un viņa bārda pastiprināja svinīgumu šiem svētajiem vārdiem no Karaļa Džeimsa versijas.

''Jā, vectēv. Es atceros, ka tu to man reiz teici."

''Un kur Bībelē var atrast šo rakstu vietu?" viņš pajautāja.

''1. Jāņa 3:4" es viņam par prieku atbildēju.

''Par kādu likumu Jānis raksta?" vectēvs turpināja. ''Tā kā tie, protams, ir Desmit Baušļi, tad tas nozīmē, ka grēks ir nepaklausīt kādam no tiem desmit likumiem."

Tad vectēvs citēja to nopietno pantu no Jēkaba vēstules: '' 'Tad nu kas zina labu darīt un to nedara, tam tas ir par grēku.'96 Un mēs taču zinām, kas notiek ar grēciniekiem, vai ne?" vectēvs noslēdza savu sakāmo. ''Grēkus nenožēlojuši grēcinieki nekad neieies Debesu Valstībā."

Mans vectēvs būtu varējis minēt šausminošas lietas, ko Bībele saka par nepaklausīgo likteni. Tomēr viņš arī ticēja visiem tiem pantiem, kas norāda uz to, ka Dievs ir mīlestība, un ka Jēzus vēlas, lai mazie bērni nāktu pie Viņa. Tāpēc viņš teica tikai to, ka grēciniekiem nekad netiks atļauts piedalīties arī Debesu Valstības priekos.

Es ļoti mīlēju savu vectēvu. Viņš bija laipns un žēlsirdīgs un, acīmredzams, būtu drīzāk gatavs mirt, nekā grēkot. Viņš bija nodevies kalpot Tam Kungam un jebkuram cilvēkam, kam būtu vajadzīga palīdzība; viņš bija tāds cilvēks, kam dzīvojot kaimiņos, jums nekad nevajadzētu aizslēgt durvis. Es cerēju, ka, izaudzis liels, būšu tikpat labs cilvēks kā mans vectēvs.

Pat tad, kad jau mācījos koledžā 6000 jūdžu prom no mājām, vectēvs ik pa laikam rakstīja man vēstules, katrā no tām iekļaujot pamācības, kas man palīdzētu nenoiet no ticīgo ceļa.

Plašāks skats uz grēku

Tieši koledžā es sāku lasīt Bībeli, cenzdamies to izprast kā vienotu veselumu. Man palīdzēja nelielās Bībeles oriģinālvalodu zināšanas. Drīz vien sapratu, ka Bībele ne vienmēr apraksta grēku tikai kā noteikumu pārkāpšanu.

Bieži citētajā 1. Jāņa 3:4 grēka definīcijā sengrieķu valodas vārds, ko angliski iztulkoja kā 'likuma pārkāpums', var tik tulkots arī kā 'nelikumība'. Tas norāda, ka grēks, pirmkārt, ir dumpīga attieksme jeb noskaņojums, naidīgums pret Dievu un Viņa likumiem, kas, savukārt, noved pie atklātas nepaklausības darbībā. 1989. gada New Revised Standard Version piedāvā šādu tulkojumu: ''Ikkatrs, kurš grēko, ir vainīgs nelikumībā; grēks ir nelikumība."

Uzticēšanās radīta paklausība

Ievadā vēstulē Romiešiem, Pāvils paziņo par savu pārliecību, ka viņam dots īpašs uzdevums radīt, iedvesmot uz jauna veida paklausību. Tai jāatšķiras no tās paklausības, ko viņš pats bija piedāvājis, pirms satika Jēzu uz Damaskas ceļa. Tai jābūt tādai, ko viņš burtiski sauca par 'paklausību ticībā' jeb 'uzticēšanās izraisītu paklausību'.

Tā ir ''likuma paklausība", ko Pāvils kādreiz pats bija piekopis ar tādu dedzību un ar kā rezultātiem viņš nepavisam nebija apmierināts. Tā bija darījusi viņu neiecietīgu, pat nežēlīgu, pret citiem cilvēkiem. ''Likuma paklausība" bija viņu novedusi tiktāl, ka viņš apgānīja Dieva baušļu būtību - mīlestības bausli.

Bet vai tagad, mudinot uz ''paklausību ticībā", Pāvils atmet baušļus? ''Nebūt ne!" izsaucas Pāvils. ''Tieši otrādi - mēs bauslību nostiprinām."97 Phillips tulkojumā tas skan: ''Mēs novietojam bauslību tai paredzētajā vietā."

Īstā vieta bauslībai ir kalpot mums par 'pavadoni ceļā pie Kristus'. Bet galu galā tai jānokļūst vietā, ko apraksta pravietis Jeremija. Pāvils ir ar šo pravieti vienisprātis. Tam, ko pieprasa likums, jātiek ierakstītam mūsu sirdīs - vietā, kā Pāvils to skaidroja Romas ticīgajiem, kur darbojas sirdsapziņa, un ar ko cilvēki domā.98

''Paklausība ticībā" ir tāda paklausība, kas rodas no Dieva ''pazīšanas" šī vārda pilnā nozīmē. Tā rodas, mācoties patiesību par Viņu un Viņa likumu nozīmi. Tā ir rezultāts tam, ka Dievs ir iekarojis jūsu uzticību kā Draugs, ko jūs apbrīnojat par Viņa gudrību un žēlsirdību.

Tas nozīmē, ka Patiesības Gars ir sekmīgi ierakstījis bauslību ''mūsu sirdīs". Nu mēs nepiespiesti pildām to, kas paredzēts likumā, nevis tāpēc, ka tā pavēlēts, bet tāpēc, ka mūsos ir pārliecība par šo likumu pareizību un nepieciešamību.

Pārliecības radītā paklausība

Šķiet, Pāvils Romas ticīgajiem saka, ka rīkoties bez pārliecības vai pret šādu pārliecību ir grēks. ''Bet viss, kas nenāk no ticības, ir grēks"99, ir burtisks viņa vārdu tulkojums.

Viena no nozīmēm vārdam, ko parasti tulko kā ''ticība" jeb ''uzticēšanās" ir ''pārliecība". Plaši citētajā ticības definīcijā Ebrejiem 11:1, ticība ir aprakstīta kā ''pārliecība par neredzamām lietām"; ''pārliecība" ir sengrieķu vārda burtiskā nozīme.

No 14. nodaļā lasītā ir skaidrs, ka 23. pantā Pāvils lieto vārdu 'ticība' ar nozīmi 'pārliecība'. Tāpēc New Revised Standard Version šo pantu tulko šādi: ''Jebkas, kas neizriet no ticības* ir grēks", klāt pieliekot atsauci, * 'jeb pārliecības'.

Nav grūti saprast- dzīvošana pretrunā savai pārliecībai tiek pieskaitīta par grēku. Nav jau tā, ka cilvēks, kas kaut ko ne tā izdarījis, uzreiz iedzīvojas juridiskās nepatikšanās ar Dievu. Galvenais ir tas, ka runājot pretī savai sirdsapziņai, mēs novājinām savu spēju atšķirt labu no ļauna. Tas nozīmē- kļūt par cilvēku, kam trūkst godaprāta un kam nevar uzticēties.

Tā nav uzticama drauga cienīga rīcība. Maksa par nespēju dzīvot saskaņā ar savu pārliecību ir ļoti augsta.

Taču Pāvils brīdina, ka arī dzīvot bez personīgas pārliecības ir grēcīgi un nepareizi. ''Ikviens lai pilnīgi turas savā pārliecībā!" Pāvils mūs skubina Romiešiem 14:5. Kā gan šī augstsirdīgā piedāvājuma noraidīšana var tikt uzskatīta par grēku?

Noraidot brīvību patstāvīgi pieņemt lēmumus un arī atbildēt par tiem, tā vietā paļaujoties uz citu vadību, cilvēks sevi padara par ārkārtīgi vieglu mērķi sliktai ietekmei. Šādi viņš kļūst kā bērni, kas kā Pāvils raksta: ''tiek šurpu turpu svaidīti, padodoties katram mācības vējam."100 Jēkabs piekrīt, ka tāds ''līdzinās vēja dzītam un mētātam jūras vilnim." Tas ir ''izlemt nespējīgs un neizlēmīgs, lai ko arī darītu."[angļu tulk.]101

Pavisam nopietns salīdzinājums ir vēstulē Ebrejiem attēlotais bezpalīdzīgais mazulis, kā ''prāts" nav ''vingrināts izšķirt labu un ļaunu".102 Nevingrinot Dieva doto spēju pašam izlemt, šāds cilvēks sabojā savu domāšanas mehānismu- vietu, kurā darbojas Patiesības Gars.

Nav iespējams droši paļauties uz šādu nestabilu personu. Tāpat kā dzīvojot pretrunā savai pārliecībai, maksa par savu principu neizveidošanu ir vienlīdz augsta.

Mozus grēks pie klints

Neilgi pirms Israēla tauta šķērsoja Jordānu, lai ieietu Kānaānas zemē, Dieva labais draugs Mozus izdarīja tik nopietnu grēku, ka viņam tika aizliegts ieiet ar pārējiem Apsolītajā Zemē.

Tauta kārtējo reizi sāka vaimanāt par ūdens trūkumu. ''Kāpēc tu mūs esi izvedis no Ēģiptes, lai atvestu uz šo nožēlojamo vietu?" viņi žēlojās. Mozus un Ārons cēla šo lietu Dieva priekšā.

'' 'Ņem zizli un sasauc draudzi," teica Tas Kungs, ''Tu un tavs brālis Ārons; un runājiet uz klinti, kas viņu acu priekšā, un tā izdos ūdeni.' "

Mozus un Ārons sasauca draudzi. Taču Mozus nepieturējās pie pārējām Dieva dotajām instrukcijām. Viņš vēl joprojām jutās pārāk aizkaitināts nepateicīgo kurnētāju dēļ.

'' 'Klausaities jel, jūs, stūrgalvji!' Mozus dusmīgi uzsauca. 'Vai mēs spēsim likt izplūst jūsu vajadzībām ūdenim no šīs klints?'

Tad Mozus pacēla savu roku un ar savu zizli sita klinti divas reizes, un iznāca daudz ūdens, tā, ka viņš padzirdināja draudzi un tās lopus."

''Un Tas Kungs runāja uz Mozu un Āronu: 'Tādēļ, ka jūs neesat Man ticējuši un neesat Mani svētījuši Israēla bērnu acu priekšā, tādēļ jūs arī neievedīsit šo draudzi zemē, ko Es tiem esmu devis!'"103

Mozus lūdza Dievu pārdomāt savu spriedumu. ''Ļauj, lai es ceļos pāri skatīt labo zemi viņpus Jordānas." Īstenībā viņš lūdzās tik ilgi, līdz Dievs savam vecajam draugam pateica īsi un skaidri: ''Tev ir gana! Nerunā vairs par šo lietu ar Mani!"104

Pirms Mozus devās uz Nebo kalnu, lai tur nomirtu, Dievs viņam atgādināja, kas tieši viņa un Ārona rīcībā pie klints bija tik nosodāms - īstenībā tik ļoti, ka par to pienācās palikt bez atalgojuma pēc uzticamas četrdesmit gadu ilgas kalpošanas. Nez kā Mozus jutās, rakstot šos vārdus nākamajām paaudzēm.

''Tādēļ, ka jūs pret Mani grēkojāt [angļu tulk. 'lauzāt ticību Man'] Israēla bērnu vidū (..) un tādēļ, ka jūs Mani neatzināt par svētu Israēla bērnu vidū."105

Mozus bija pārtraucis aizsargāt Dieva reputāciju. Atcerieties, kā viņš reiz pārliecināja tautu, ka nevajag baidīties no Tā Kunga. Atcerieties, kā viņš deva Dieva padomu- nesabojāt savu reputāciju.

Tagad Mozus bija pievīlis Dievu. Viņš bija 'lauzis ticību'. Mozus nedeva Dievam iespēju atklāt sevi tautai tā, kā Viņš bija vēlējies, lai tauta Viņu todien redzētu.

Uz Kānaānas robežas, kad cilvēkiem bija jābūt gataviem cīnīties ar briesmām, īpaši svarīga bija viņu nešaubīgā uzticēšanās Dievam, jo savādāk viņiem draudēja bojāeja. Tobrīd tuksnesī tautai bija visai naidīgs un aizdomīgs noskaņojums. Kā gan Dievs spētu pārliecināt viņus par pretējo un likt justies droši, ka Viņš par viņiem parūpēsies?

Kā Pāvils to vēlāk skaidro, tieši Dieva laipnība ved pie grēku nožēlas un uzticēšanās Viņam.106 Dievs izvēlējās to dienu, lai dotu šai necienīgajai tautai tik ļoti vajadzīgo ūdeni. Bez dusmām. Bez nosodījuma. Bez pamācībām. Vienīgi šalcošu ūdens straumi.

Es vēlos, kaut varētu lasīt par to, kā dažu cilvēku sirdis bija aizkustinātas. Taču Mozus sajauca, ko Dievs bija vēlējies teikt. Savās dusmās un nepacietībā viņš nepareizi atainoja Dievu. Pirms daudziem gadiem tauta bija lūgusi Mozu būt par starpnieku starp viņiem un Dieva dusmām, kā arī par Dieva balsi uz viņiem. Ja jau pat lēnprātīgais Mozus bija tik dusmīgs uz viņiem, tad jau Dievs ir pavisam pārskaities.

Kad tauta uzzināja, ka Mozum aizliegt ieiet Kānaānas zemē, viņus noteikti pārsteidza šī soda bargums. ''Nez, ko gan vecais vīrs tādu sastrādājis?" Es iedomājos viņus vaicājam viens otram. ''Un kāpēc gan viņš neupurē jēru un nelūdz piedošanu? Tad taču Dievs viņam piedotu un atļautu ieiet kopā ar mums."

Bet Dievs jau bija piedevis savam vecajam draugam. Mozus droši vien bija šausmās, kad atklāja, kādas sekas bija tam, ko viņš izdarīja. Es varu dzirdēt viņu saucam: ''Dievs, es tik ļoti nožēloju, ka pievīlu Tevi. Bet lūdzu, Kungs, vai mēs vēl varam būt draugi?"

Dievs zināja, ka tik barga izturēšanās pret Mozu nebūs pārlieku liels pārbaudījums viņu draudzībai. Viņš zināja, ka Mozus, būdams Viņa draugs, sapratīs. Dievs ierakstīja Pasaules vēsturē, ka nav smagāka nozieguma par to, ja draugs pieviļ draugu. Nav nekā bīstamāka par to, ka ietekmīgs līderis pārprot patiesību par Dievu.

Tas Kungs bija ar Mozu uz Nebo kalna, kad viņš nomira.107 Un viņš to atveda uz Pārvērtību kalna, lai runātu ar viņu vaigu vaigā.108 Mozus un Dievs vēl joprojām ir labi draugi.

Izpratne par grēku kā juridisku problēmu

Kalpi neizprot, ka grēks ir robs ticībā un salauzta uzticēšanās. Šeit es domāju tos kalpus, par kuriem runāja Jēzus Jāņa 15:15.

''Kalpi,'' Viņš skaidroja saviem mācekļiem, ''nezina, ko viņu kungs dara. Viņiem nešķiet svarīgi izprast, ko dara viņu kungs. Viņu pienākums ir darīt to, ko liek un ievērot noteikumus, vienalga, vai viņi tiem piekrīt, vai ne.''

Ticīgie, kas domā un rīkojas kā šādi kalpi, ir vairāk norūpējušies par juridiskajām attiecībām ar savu Kungu- kā viņu iepriecināt, tādējādi izvairoties no nepatikšanām. Viņi redz grēku kā likumpārkāpumu.

Viņu izpratnē šāds pārkāpums izraisa Dieva dusmas, no kā izriet nopietnas juridiskas nepatikšanas. Ja nekas netiek darīts, lai šo vainu dzēstu, no soda neizbēgt. Pie tam, par vismazāko pārkāpumu, sods ir viens un tas pats - mokošs nāvessods.

Daži ticīgie ir tik ļoti pieraduši šādi raudzīties uz valdību, lai dedzīgi aizstāvētu to visu taisnības vārdā- taisnības viņu izpratnē, protams. Viņi piekāpsies civilizētā tiesas sēdē, ka taisnība nekad neattaisno spīdzināšanu. Bet Dieva valdīšanā?

''Kas gan tu tāds esi, lai izprašņātu Dieva neizdibināmos ceļus? Kā labs un uzticams kalps tikai noliec galvu Viņa priekšā un tici. Šāds baismīgs sods no Dieva puses ir ne tikai pareizs, bet pat izstaro mīlestību."

Vēl pirms pāris dienām es kādu dzirdēju tā sakām. Šis cilvēks bija no tiem, ko, bez šaubām, var pieskaitīt pie 'labiem un uzticamiem kalpiem'.

''Dievam," viņš skaidroja, ''vadoties no bauslības, taisnības, Viņa rakstura un valdīšanas svētuma, ne tikai jāiznīcina Viņa gribas pretinieki, bet, pirmkārt, sāpīgi jāsoda uz noteiktu laiku."

Kad es pajautāju, vai, viņaprāt, šāds necilvēcisks sods parāda mīlestību, viņš atbildēja: ''Vai tad jūs neticat Svētajiem Rakstiem? Bībele saka, ka Dievs ir mīlestība. Tātad, pat ja mums tā nešķiet, viss, ko dara Dievs, nāk no mīlestības." Tas man atkal atgādināja slaveno bampera uzlīmi - "Dievs tā teica! Es tam ticu! Tas visu izšķir!"

"Jūsu Dievs ir pārāk laipns"

Esmu dzirdējis kalpus apvainojam draugus, ka viņiem, redz, neesot pārāk attīstīta taisnīguma izjūta. Draugu saprašanā nav vietas Dievam, kas ir arī taisnīgs Soģis. Viņu Dievs esot pārāk vājš un laipns. ''Jūs ticat dieviņam, ne Dievam," reiz dzirdēju kādu kalpu sakām.

Patiesībā ir pilnīgi otrādi. Dieva draugi pievērš lielu uzmanību taisnīgumam, kā burtiskais tulkojums nāk no grieķu vārda, ko bieži tulko kā taisnību. Angļu vārds 'justice' nāk no latīņu vārda 'justitia', kas, savukārt, tulkots no sengrieķu valodas.

Draugi apbrīno Dieva taisnīgumu un vēlas Viņam līdzināties. Un, protams, darīt to, kas ir pareizi, nozīmē darīt to, kas ir taisnīgi. Taču kalpi ir tendēti domāt par taisnīgumu tikai soda un atmaksas līmenī.

''Es sevi mierinu ar domu, ka reiz Dievs atmaksās visiem tiem, kas mani tā sāpinājuši," dzirdēju kādu ticīgo sakām. ''Saproti, es nepieprasu atriebību, tikai taisnību."

Nesen kādam sērijslepkavam, kas bijis ārkārtīgi nežēlīgs, tika piepspriests nāvessods uz elektriskā krēsla. Tuvojoties nāvessoda izpildes stundai, ap cietumu salasījās vesels pūlis. To skaitā daži ļoti reliģiski cilvēki kliedza: ''Cepies, Bandij, cepies!"

Pēc tam daži no viņiem žēlojās, ka neesot godīgi, ka Bandijs sadedzis tik ātri. Taisnība netika pilnībā apmierināta. Tomēr šie ticīgie sevi mierināja ar domu, ka reiz, kad šī lieta nonāks Dieva rokās, viss notiks pēc pilnas taisnības. Bandijs degs veselu mūžību.

Nāvessods nepārmāca iznīcināmo

Draugi saprot soda nepieciešamību. Viņi zina, ka Dievs pārmāca tos, ko mīl. Pārmācības loma ir labot un pamācīt, un draugi uzticas Dievam pēc vajadzības pārmācīt viņus. Un viņi neskaišas par to, kā to dažkārt dara kalpi. Viņi zina, ka Dieva disciplinēšana ir viņu pašu labā. ''Paldies Tev, Dievs, man tas bija vajadzīgs," ir draugu pateicības pilnā atbilde.

Taču iznīcināšana nav sods. Nāvessods nepārmāca iznīcināmo. Arī paildzināta nāvessoda sāpes viņam neko neiemācīs, jo viņa dzīve ir galā.

Vai Dievs paildzinātu mokas, lai uzrunātu tos, kas tajā noraugās? Vai Dieva Valstības svētie, noskatoties pazudušo agonijā, teiks savam Debesu Tēvam: ''Paldies Tev, Dievs, mums tas bija vajadzīgs. Taisnības vārdā viņiem pienācās šāds sods, un mums bija tik nepieciešams to redzēt. Pie tam, ja tāda ir grēcinieku alga, tad vari paļauties uz mums, ka būsim Tev paklausīgi visā mūžībā!"

Šī ir baiļu radīta paklausība, bailēs drebošu kalpu paklausība; kalpu, kas dara, ko viņiem liek. Tā nav brīva sadarbība ar saprotošiem draugiem, ko Dievs tik ļoti vēlas. Un ko, jūsuprāt, sacītu Dieva draugi, noraugoties bezdievīgo nāvē?

Glābšana no kalpu viedokļa

Kalpu izpratnē, par grēku un dievišķo sodu- glābšana ir Dieva žēlastības pilnais pasākums, kā dēļ apsūdzētie kalpi tiek juridiski attaisnoti un tādējādi nesaņem pelnīto nāvessodu.

Kā bezvainīgā nāve viņu vietā dara šo pasākumu iespējamu, kalpiem pārāk neinteresē. Viss, ko viņi grib zināt- vai Kungs apmierināts, vai Viņa taisnīgās dumas par grēcinieku nepaklausību ir rimušas vai kaut kā ''nomaksātas".

Īpašie vārdi

Vai zināt vārda 'izpirkt' nozīmi? Pirms daudziem gadiem mana vecākā meita pārnāca mājās no Bībeles stundas, atkārtojot tās nedēļas atmiņas pantu. Tas bija Romiešiem 3:25 no King James versijas.

" 'Viņu Dievs tiem, kas tic, nolicis par grēka uzpircēju Viņa asinīs,'" viņa iesāka.

''Pagaidi, tur nav vārds 'uzpircējs'," es iejaucos. ''Tur rakstīts 'izpircējs'.

''Nē, tēt," Lorna atteica nesatricināmā pārliecībā. ''Mūsu skolotāja mums mācīja to šādi."

''Ak tā," es jautāju, ''un saki man, ko šis vārds nozīmē?"

''Bet tēti, mums tas nemaz nav jāzina. Viss, ko no mums prasa ir iemācīties pantu no galvas. Tad mēs par to dabūjam zelta zvaigznīti."

Tas man atgādināja kādu jocīgu atgadījumu par sievieti, kas stāstījusi savam mācītājam, ka Bībelē esot kāds vārds, kas viņu īpaši iedvesmojot.

''Un kas ir šis vārds?" jautāja mācītājs.

''Ak," sieviete atbildēja, sejai starojot. ''Tas brīnišķīgais vārds- Mezopotāmija!"109

Viena no iezīmēm kalpu skatījumam par grēku un glābšanu, ir bieži lietotie termini un frāzes, ko draugi uzskatītu par 'mīklainām runām'. Kalpiem patīk termini kā 'taisnošana', 'svētošana' un, protams, 'izpirkšana'.

Varbūt labāk būs, ja atcerēsimies, ka šos vārdus nekad nav lietojuši paši Bībeles autori. Pat Pāvils nekad nav lietojis vārdu 'taisnošana', ar ko mūsdienās ir kļuvis tik populārs. Vārds taisnošana [angliski 'justification'] nāk no latīņu valodas. Pāvils rakstīja savas vēstules sengrieķu valodā. Un grieķu valoda var tikt tulkota vienkāršākā valodā, nekā lasām dažos tulkojumos. Tulkojumi dažādās pasaules valodās nav centušies padarīt Bībeles valodu tiešu un skaidri saprotamu.

Svētās frāzes

Tik pazīstamās senās frāzes kā ''mazgāt asinīs", ''asinīm ir vara", ''tērpts Viņa taisnībā", ''pestīts Jēra asinīs" un daudzas citas, var pieskaitīt pie 'runāšanas mīklās'. Tas, protams, nenozīmē to, ka šo vārdu nozīmei nebūtu dziļa jēga. Bet ko īsti tās nozīmē?

Pamēģiniet izskaidrot bērnam, kam tikko nomazgāts savainotais celis, ko nozīmē tikt ''mazgātam Jēra asinīs". Manuprāt, šādu lietu skaidrošana mazam bērnam ir nozīmīgs pārbaudījums mūsu pašu izpratnei par grēku un glābšanu.

Reiz ticības mācības stundā es palūdzu medicīnas studentam paskaidrot, kāpēc, viņaprāt, Jēzum bija jāmirst. ''Jo bez asins izliešanas nav piedošanas." Viņš nekavējoties nocitēja slaveno 9:22 Ebrejiem pantu. Tad viņš apsēdās savā solā, it kā šī tēma būt izsmelta.

''Vai tas nozīmē," es turpināju, ''ja asinis netiktu izlietas, Dievs nevarētu piedot grēciniekiem?"

''Kāpēc jūs nevarat pieņemt Bībeli tā, kā stāv rakstīts?" viņš atcirta. ''Kāpēc jums vienmēr jāmulsina ar saviem jautājumiem par vārdu nozīmi?"

Nu, vai tā nerunā kalpi?

Dieva draugu viedoklis

Fakts, ka Dieva draugi nav tik ļoti noraizējušies par savu juridisko stāvokli, nenozīmē, ka viņi neuztver grēku nopietni. Tieši otrādi! Kamēr kalpi ir noraizējušies par likumpārkāpumiem, draugi cenšas darīt visu, lai nesagrautu viņiem dāvāto uzticību un nesabojātu savas attiecības ar Dievu. Visvairāk viņus uztrauc viss, kas var nepareizi atainot Dievu - vienalga, vai tas būtu ierakstīts kādā likumā vai ne.

Draugu izpratnē glābšana ir grēka sērgas dziedināšana. Un grēka sērga, ja vien to nedziedina, nes nāvi. Bezatbildīga nepareiza rīcība, ja pie tās pieturas, var pilnībā sagraut uzticēšanos un uzticamību.

Kalps bīstas grēka, jo tas sadusmo Dievu.

Draugs bīstas grēka tā būtības dēļ. Dzīvošana grēkā cilvēku iznīcina.

Grēks kā inde

Ja nu jums būtu nepieciešams turēt mājās kādu spēcīgu indi, kur jūs to glabātu? Vietā, kur to viegli varētu atrast bērni? Vai arī garāžas augstākajā plauktā?

''Jūs nekādā gadījumā nedrīkstat aiztikt to indi," jūs brīdinātu bērnus. ''Neejiet plauktam pat tuvumā. Ja jūs neklausīsiet, es jūs bargi sodīšu!"

Pēc kāda laika jūs dzirdat nelaimi vēstošu troksni. Jūs aizsteidzaties uz garāžu, un tur uz grīdas pie sasistas indes pudeles atrodat savu dēlu.

Ko jūs iesāktu ar savu mirstošo bērnu? Viņš jums nepaklausīja. Vai jums ienāktu prātā, ka par šo nepaklausību viņam pienāktos nāvessods? Viņš jau mirst!

Jūs zināt, ka indes iedarbība ir ātra. Jums nav daudz laika. Vai jūs izniekotu šos dārgos brīžus, rājoties par viņa nepaklausību? Vai jūs pieprasītu, lai viņš nožēlo un lūdz jums piedošanu? Vai piedošana dāvātu viņam dzīvību?

Jūs skrienat pēc pretindes. Taču, jūsu dēls no tās kategoriski atsakās, un tā nu jūs skumji noraugāties, kā viņš mirst.

Kas vainojams viņa nāvē? Jūs viņu mīlējāt. Jūs viņam piedevāt. Jūs piedāvājāt pretindi. Bet viņš vienalga ir miris.

Draugi neredz grēku kā juridiska rakstura problēmu. Viņu acīs grēks ir inde. Un draugu izpratnē Dieva piedāvātā glābšana ir kā pretinde.

Un kas notiks, ja mēs atteiksimies no pretindes? Kas notiek ar tiem, kas atsakās no piedāvātās glābšanas?

LABĀKAIS DRAUGS

Pravietis Hozeja iesāk savu grāmatu ar stāstu, kā Dievs lūdza viņam izdarīt ko tādu, kas viņam droši vien šķita prātam neaptverams. Dievs lika viņam apprecēt sievieti, kas uzvedās kā prostitūta. Ja arī viņas uzvedība vēl nebija izlaidīga, Dievs zināja, ka tas bija tikai laika jautājums.

Šis, protams, nav Dieva likumos norādītais dzīvesveids. Šī pavēle nav no tām, kas uzreiz būtu skaidri saprotama un ko cilvēks pildītu, neraugoties uz to, vai Dievs viņam to lūdz, vai ne.

Šī bija unikāla pavēle, kā tā, ko Dievs pavēlēja Ābrahamam. Dievam bija kas ļoti svarīgs sakāms Viņa tautai, tāpēc Viņš palūdza savam draugam Hozejam ne tikai nodot šo vēsti tautai, bet pat nodemonstrēt tās nozīmi.

Tā kā Hozeja ļoti labi pazina Dievu, kā mēs to redzam, lasot viņa grāmatu, viņš paklausīja šai pavēlei un apprecēja Gomeru. Viņiem bija trīs bērni. Balstoties uz stāsta detaļām, domājams, ka tikai viens no tiem bija Hozejas. Vēlāk viņa pameta vīru, lai dzīvotu ar saviem mīļākajiem.

''Dievs, vai tas nozīmē, ka esmu piepildījis visu, ko Tu gribēji teikt?" Hozeja, iespējams, prātoja.

''Nē, tagad jānotiek vissvarīgākajam. Tagad ej un atrodi savu sievu. Paņem līdzi naudu, gadījumā, ja tev viņa būtu jāatpērk. Kad esi viņu atradis, mēģini pārliecināt viņu nākt līdzi uz mājām un turpmāk būt tev uzticīgai."

Un tā Hozeja devās meklēt savu sievu. Es iedomājos viņu ejam no vienas mājas uz otru, taujājot: ''Vai esat redzējuši Gomeru?"

Beidzot viņš to atrada. Ja jūs būtu bijuši Hozejas vietā, ko gan jūs teiktu savai sievai? Ja jūs viņu mīlētu- vai nosodītu par to, ko viņa bija darījusi? Vai jūs sagrābtu viņu un censtos ar varu aizvilkt mājās? Ja tā, vai domājat, ka viņa gribēs vēl dzīvot kopā ar jums? Ja viņa kategoriski atteiktos nākt jums līdzi, vai jūs no brīva prāta ļautu viņai iet?

Vai jūs spētu mirkļa emociju varā viņai ko pateikt? Ja nu vienīgi: ''Lūdzu, nāc mājās."

''Vai esi drošs, ka to vēlies?"

''Jā." Vai arī, varbūt, tikai bēdīgi pamātu ar galvu.

Lai kā arī tur bija, Gomera devās Hozejam līdzi.

Dieva jūtas pret Viņam neuzticīgajiem ļaudīm

Stāsts par pravieti un viņa sievu atainoja attiecības starp Dievu un Viņa neuzticīgo tautu. Dievs ilgi bija centies pārliecināt dumpīgo Israēla tautu atgriezties pie Viņa un būt uzticamiem. Un, lai gan viņi bija Dieva labākā drauga Ābrahama bērni, viņi izsmēja Dieva mīlestību un nicīgi atraidīja jebkuru Viņa aicinājumu.

Tā kā uzticēšanos nevar iekarot ar varu, kas cits Dievam atlika, kā skumji ļaut viņiem iet savu ceļu? Tomēr bez Viņa uzraudzības rezultāts būtu postošs.

Dievs skumjā nožēlā atsauc atmiņā gadsimtiem ilgi pievilto mīlestību:

''Kad Israēls bija jauns, Es viņu- Savu dēlu, iemīlēju un atsaucu šurpu no Ēģiptes.

Bet, ja Israēla ļaudis saucu tagad, tad viņi novēršas no Manis, nes ziedojumus Baaliem un kvēpina elka dieviem.

Es satvēru Efraima rokas un vadīju viņu, bet viņi neievēroja, ka Es viņiem palīdzēju.

Ar cilvēciskām saitēm Es viņus vilku pie Sevis; ar mīlestības saitēm, Es padarīju vaļīgākas jūga sakas ap viņu kakliem un ēdināju viņus.

Viņi neatgriezīsies vairs uz Ēģiptes zemi, un Asurs būs viņu ķēniņš, jo viņi negrib atgriezties pie Manis.

Zobens pakļaus sev viņu pilsētas, satrieks viņu cietokšņus un aprīs viņu diženākos viņu padomu dēļ.

Mana tauta ir piekususi, lai atgrieztos pie Manis, un, kad viņai to sludina, tad neviena sirds neceļas šiem vārdiem pretī.

Bet kā Es lai rīkojos ar tevi, kā Es tevi lai atstāju, Efraim, kā lai Es nododu tevi citu rokās, Israēl? Vai lai Es vienkārši nepārvēršu tevi par Admu110 un nesagrauju drupās kā Ceboimu111, kad abas šīs pilsētas tika izpostītas? Bet Mana sirds noskaņota citādi. Es esmu par daudz dedzīgs Savā žēlsirdībā."112

Angļu tulkojumā astotā panta beigas skan šādi: ''Mana sirds neļauj man tā rīkoties! Mana mīlestība uz jums ir pārāk stipra."

Pāvils noteikti bija lasījis Hozejas grāmatu

Apustulis Pāvils, kā labi izglītots jūds, bija bieži lasījis Hozejas grāmatu. Nez' kā viņš jutās, lasot, ko Dievs dara ar tiem, kas Viņu atraida. Vai ir iespējams, ka šis fragments nedeva mieru Pāvila sirdsapziņai ceļā uz Damasku, ar mērķi nežēlīgi atriebties cilvēkiem, kas, viņaprāt, bija atstūmuši Dievu?

Vismaz, rakstot par šo tēmu, Pāvils trīs reizes izskaidro vēstules Romiešiem ievadā, ka Dievs ''atstāja" un ''nodeva citu rokās" ļaudis, ko Viņš nespēja aizsniegt ar savu patiesību.

''Jo Dieva dusmība no debesīm parādās pār visu cilvēku bezdievību un netaisnību, kas savā netaisnībā apslāpē patiesību. Jo, ko par Dievu var zināt, tas viņiem ir atklāts: Dievs pats viņiem to atklājis.

Kopš pasaules radīšanas Viņa neredzamās īpašības, gan Viņa mūžīgais spēks, gan Viņa dievišķība, ir skaidri saredzamas Viņa darbos, tāpēc viņiem nav ar ko aizbildināties, jo, zinādami Dievu, viņi to nav turējuši godā kā Dievu un Viņam nav pateikušies, bet savos spriedumos krituši nīcības gūstā un savā sirds neprātā iegrimuši tumsā.

Saukdami sevi par gudriem, tie kļuvuši ģeķi un apmainījuši neiznīcīgā Dieva godību pret iznīcīgam cilvēkam un putniem, lopiem un rāpuļiem līdzīgiem tēliem.

Tāpēc Dievs viņus viņu sirds kārībās nodevis izvirtībai, kurā viņi paši sākuši sagandēt savas miesas, tāpēc, ka viņi dievišķo patiesību apmainījuši pret meliem un sākuši dievināt un pielūgt radību, atstājot novārtā Radītāju, kas ir augsti teicams mūžīgi, āmen.

Tāpēc Dievs viņus nodevis apkaunojošās kaislībās (..)

Tad nu tāpat, kā viņi nav turējuši cieņā viņiem doto Dieva atziņu, Dievs sagandējis viņu prātu, ka viņi dara to, kas neklājas."113

Cik labi šī vēsts saskan ar to Dievu, kas vēlas mīlestību un sadarbību no saprotošiem draugiem! Ievērojiet, ka Dievs šajā aprakstā nav tas, kas soda cilvēkus, aptumšodams to prātus. Viņu prāti aptumšojušies un zaudējuši jēgu patiesības apspiešanas un atstumšanas rezultātā. Viņi ir apmainījuši patiesību par Dievu pret meliem un sākuši pielūgt dzīvniekus. Tolaik bija cilvēki, kas pielūdza pat vaboles un krokodilus!

Tā kā cilvēki sāk līdzināties tam, ko pielūdz un apbrīno, iedomājieties likumsakarīgo efektu vaboles pielūgšanas gadījumā. ''Dārgais Kukaiņa Kungs," skanētu bērnu lūgšana. ''Svētī Mammu, svētī Tēti un palīdzi mums vairāk līdzināties Tev!"

Skaidrojot, ko Dievs dara ar tiem, kas atsakās no glābšanas piedāvājuma, Pāvils iesākumā runā par Dieva dusmām.

Skaidri redzams, ka Dieva dusmas nelīdzinās cilvēku dusmām, jo ievērojiet, kā Dievs tās parāda. Pāvils piekrīt Hozejam: Dievs vienkārši dara zināmu savu mīlestību un vilšanos tiem, kas viņu atstumj un tad skumji ļauj viņiem iet.

Kad cilvēki turpina atstumt Dievu un apspiest patiesību, kas gan cits atliek, kā padoties un ļaut viņiem baudīt savas nejēdzīgās domāšanas un dumpīgās izvēles radītās sekas?

Bet cik nopietnas ir nenovēršamās sekas, kad Dievs mūs atstāj dzīvot savā vaļā? Vai tās varētu būt liktenīgas? Un ja tā, kāpēc?

Ārsti nenogalina pacientus, kas nevēlas sadarboties

Iedomājieties sevi ārsta kabinetā. Ārsts ir slavens speciālists tieši jūsu slimības jomā. Viņam sniedzot jums pudelīti ar īpašu pretindi, jūs uz brīdi vilcināties.

''Dakter," jūs noraizējies sakāt, ''ko Jūs iesākat ar pacientiem, kas nevēlas dzert šīs zāles?"

''Kāpēc Jūs esat tik norūpējies?" ārsts atbild. ''Un ko Jūs domājat, sakot 'ko es iesāku'? Vai esat ko saklausījies par to, kā izturos pret saviem pacientiem?"

''Jā, dakter, un tāpēc man ir nedaudz bail. Ir vēl kāds ārsts, kas laikam nav no Jūsu draugiem, un viņš saka, ka Jūs..."

Jūs apraujat savu stāstījumu. Ārsts šķiet īsts profesionālis, un viņa seja ir tik draudzīga. Viņš aicina Jūs turpināt sakāmo.

''Redziet, dakter, klīst baumas, ka, gadījumā, ja pacienti nedzer Jūsu dotās zāles, Jūs viņus smagi sodāt. Pat spīdzināt un nogalināt viņus! Stāsta, ka Jūs to darāt tāpēc, lai neļautu pārējiem pacientiem izniekot Jūsu dārgo laiku. Un droši vien tas arī palīdz piespiest viņus laicīgi samaksāt rēķinus."

''Kāpēc tad esat pie manis ieradis?"

''Es izmēģināju visu ko citu, bet neviens nav spējis man palīdzēt. Esmu dzirdējis, ka jūs vissekmīgāk ārstējat manu slimību, tā nu iedomājos ir vērts riskēt un ierasties vizītē pie Jums."

Ārsts šķiet visai saprotošs. ''Viss, ko varu jums teikt ir, lūdzu, paņemiet šīs zāles. Un es vēlos, lai Jūs tās lietotu tieši tā, kā rakstīts receptē. Jūsu stāvoklis ir tik nopietns, ka gadījumā, ja neļausiet man sev palīdzēt, Jūs ilgi nedzīvosiet."

Ārsti nenogalina pacientus, kas atsakās sadarboties. Bet dažkārt viņiem jānoskatās šo cilvēku nāvē. Un dažkārt pat ārstiem nākas raudāt.

Gadās, ka mirstošais pacients ir ārsta bērns. Kā tēvs un ārsts viņš ir centies pārliecināt savu dēlu mainīt kaitīgo dzīvesveidu. Dēls kategoriski atsakās, un mīlošajam tēvam nekas cits neatliek kā vien ļaut viņam iet paša izvēlēto ceļu. Viss, ko tēvs un ārsts vienā personā var darīt, ir stāvēt pie bērna gultas un noraudzīties viņa pēdējos elpas vilcienos.

Vai Lielajam Ārstam var uzticēties?

Dievs ir mums stādījies priekšā kā Debesu Tēvs un Ārsts. Kad Jēzus bija šeit, viņš pavadīja daudz laika, dziedinādams slimos. Viņam nebija daudz laika, lai piepildītu savu misiju. Kāpēc gan viņš nepavadīja vairāk laika sludinot?

Visas sešdesmit sešas Bībeles grāmatas liecina, ka Dieva stils ir ne tikai izskaidrot, bet arī nodemonstrēt. Kā Jēzus atainoja savu Tēvu un to, kā Viņš izturas pret grēciniekiem, dziedinot dažādos ceļā sastaptos ļaudis? Daži no viņiem pat 'paldies' nepateica. Daži no tiem beigās, iespējams, pat bija starp Jēzus ienaidniekiem.

Acīmredzami, Jēzus nebija nācis, lai atainotu Dievu kā iznīcinātāju. Un Dievs nekad nemainīsies. Pazudušie tiekas vaigu vaigā ar Dievu, kas ir viņu Lielais Ārsts, kuram vēl joprojām rūp dāvāt cilvēkiem dzīvību.

Tad kāpēc gan Bībele ataino pazudušos kā bojā ejošus. Viņi nav gribējuši klausīties. Viņi ir atraidījuši zāles. Viņi nav sekojuši Ārsta dotajai receptei. Kas gan cits Debesu Ārstam atliek, kā vien skumji ļaut cilvēkiem baudīt viņu pašu izvēlētās sekas?

Bet kāpēc gan cilvēki iet pie ārsta, kam nespēj neuzticēties? Vai jūs uzticētos ārstam, kuram ir nevīžas slava? Vai jūs riskētu un nodotu savu dzīvību tāda ārsta rokās, par kuru stāsta, ka viņš sadusmojoties uz saviem pacientiem un pat draudot ar tiem fiziski izrēķināties?

Jau kopš ienaidnieka apmelojuma Ēdenes Dārzā, Dieva reputācija ir smagi cietusi. Pat tie, kas sevi dēvē par Dieva draugiem, bieži vien ataino Viņu kā bargu un patvaļīgu. Tēvs saprot, kāpēc tik daudzi viņa bērni turas no Viņa pa gabalu vai apmeklē citus ārstus.

Tāpēc, pirms Jēzus devās uz Golgātu, lai atbildētu uz jautājumu par grēka sekām, vispirms Viņš kādu brīdi dzīvoja mūsu vidū. Viņš vēlējās, lai mēs būtu pārliecināti, ka Tas, kuram beigās nāksies ļaut daļai bērnu iet savu ceļu, ir absolūti uzticams Ārsts un Draugs.

Viņš parādīja, cik bezgalīga ir Tēva mīlestība uz visiem un ikkatru, mazos bērniņus ieskaitot. Mācekļiem domājams, Glābējs būtu pārāk aizņemts, lai nodarbotos ar zēniem un meitenēm. Bet Jēzus teica: ''Laidiet bērniņus pie manis un neliedziet tiem nākt."114

Viņš parādīja, cik bezgalīgi pacietīgs ir Tēvs, pret ikkatru izturoties individuāli un saprotoši, lai gan bieži vien pretī saņem atraidījumu. Kādu dienu mācekļi jautāja, vai Jēzus nevēlētos izsaukt uguni no debesīm, kas aprītu visus Viņa mīlestības pretiniekus. Kungs Jēzus aprāja viņus par šādu bezsirdīgu neiecietību. Viņš nebija nācis, lai iznīcinātu, bet gan lai dziedinātu.115

Jēzus vēlējās, lai mēs zinātu, ka Tēvam rūp katrs mūsu dzīves sīkums. Kamēr visi bezgala priecājās par Jaira meitiņas uzmodināšanu no mirušajiem, tas bija Jēzus, kas parūpējās, lai viņai iedotu ēst.116

Galējais Dieva mīlestības atainojums

Savas nevainojamās dzīves noslēgumā Jēzus parādīja, kāds Dievs ir īstenībā. Ceturtdienas vakarā Jēzus tika arestēts. Viņu nelikumīgi tiesāja. Viņš tika nepatiesi apvainots. Viņu šausmīgi pazemoja. Bet Viņš pat ne reizi nesadusmojās.

Divreiz Viņš tika briesmīgi sists. Visu nakti Viņam neļāva ne miega, ne ēdiena. Vai tas Viņu aizkaitināja? Nemaz!

Sardzes vīri uzjautrinājās, sizdami pa Viņa ievainoto galvu. Viņi apņirdza Viņa brīnumaino piedzimšanu kā nelikumīgu. Tie pat spļāva Viņa sejā. Bet vai Jēzus zaudēja pacietību? Nekad!

Pat tad, kad kareivji dzina naglas Viņa rokās, Viņš visu laiku atkārtoja: ''Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara!"117

Tas, ka Jēzus lūdza Tēvu piedot Viņa mocītājiem, nozīmēja, ka pats Viņš jau bija tiem piedevis. Neviens no viņiem nebija atvainojies. Neviens nebija lūdzis Jēzum piedošanu. Vienalga Jēzus viņiem piedeva. Un atcerieties- arī Jēzus ir Dievs.

Kā jau Jēzus teica mācekļiem, nav vajadzīgs, ka Viņš aizlūgtu Tēvu par mums, jo Tēvs ir tikpat mīlošs un piedodošs kā Dēls. Ja Tēvs karātos pie krusta Jēzus vietā, Viņš tikpat labprātīgi piedotu saviem mocītājiem kā Dēls- pat ja neviens par viņiem neaizlūgtu.

Kas mantoja zagli pie krusta

Divi noziedznieki tika sisti krustā kopā ar Jēzu- viens vienā pusē, otrs otrā. Šie vīri bija bandīti vai laupītāji. Karaļa Džeimsa versija tos sauc par zagļiem, tāpēc daudzi ir raduši tos saukt par zagļiem pie krusta.

Vispirms, abi laupītāji pievienojās tiem, kas apsmēja Jēzu. Tad viens no viņiem teica otram: ''Zini, mēs tik tiešām pelnīti atrodamies šeit, kamēr šis vīrs nekā slikta nav darījis." Viņš palūkojās uz plāksnīti virs Jēzus krusta. Tajā ebreju, latīņu un grieķu valodā bija rakstīts: ''Šis ir Jēzus- Jūdu Ķēniņš."

Tad Jēzus izdzirdēja vārdus, kas uz mirkli atviegloja Viņa sāpes un piešķīra visām ciešanām jēgu. ''Jēzu, atceries mani, kad nāksi savā valstībā!" Jēzus to apsolīja.

Kas bija tas, kas mantoja šo zagli Debesu Valstībai? Vai tas, ka Jēzus piedeva saviem nežēlīgajiem mocītājiem? Tā kā zaglis atzina sevi par noziedznieku, viņš droši vien prātoja, kur nokļūs pēc nāves. Valstība, kurā valdītu tik piedodošs Ķēniņš, šķita droša vieta tādiem kā viņš.

''Jēzu," zaglis, iespējams, domāja, ''ja Tev reiz būs sava valstība, lūdzu, ļauj man tur būt."

Tad Jēzus pamanīja savu māti stāvam pie krusta. Lai arī Viņš cieta neaprakstāmas sāpes, un lai gan prātu māca domas par visa šī upura jēgu, Viņš raizējās arī par Mariju.

Turpat netālu stāvēja Jānis. ''Lūdzu, parūpējies par manu māti," sacīja Jēzus. No tās dienas Jānis pieņēma Mariju dzīvot pie sevis.

Drīz pēc tam Jēzus nomira. Mirdams viņš nevaicāja: ''Dievs, kāpēc tu galini mani? Kāpēc tu mani sodi?"

Nē.

Jēzus sauca: ''Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu esi mani atstājis? Kāpēc Tu esi novērsies un atsacījies no manis?"118

Lai arī ne reizi savā dzīvē Jēzus nebija parādījis nekādas dumpības iezīmes, Viņam nācās piedzīvot grēka sekas. Dievs pret Viņu izturējās kā pret neglābjamu grēcinieku.

''To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku," Pāvils vēlāk skaidroja.119 Revised English Bible lasāms tā: ''Jēzus bija bez grēka, bet mūsu dēļ Dievs Viņu savienoja ar cilvēku grēcīgumu."

Es bieži dzirdu sakām, ka tad, kad grēcinieki beigās mirs, Dievs 'izlies savas dusmas' pār viņiem.

Pie krusta Dievs 'izlēja savas dusmas' pār paša Dēlu. Tas nozīmē, kā Pāvils raksta vēstulē Romiešiem, ka Dievs 'atsacījās', 'nodeva', 'ļāva iet'. Romiešiem 4:25 Pāvils raksta, ka tad, kad Jēzus nomira, Dievs bija no viņa tik tiešām 'atsacījies' - un šeit Pāvils lieto to pašu grieķu vārdu, ko 1:24, 26, 28, izklāstot, kas notiek, kad Dievs parāda savas dusmas.

Dažos tulkojumos Romiešiem 4:25 saka, ka Jēzum tika 'izpildīts nāvessods'. Kad Dievs no Viņa atsacījās, Jēzus tik tiešām nomira. Citiem vārdiem sakot, 'nodots nāvei.' Tomēr grieķiski ir rakstīts tikai 'nodots'. Pāvils, iespējams, speciāli izraudzījās tieši šo grieķu vārdu, lai mēs labāk saprastu, ko īsti mums demonstrēja Jēzus nāve.

Demonstrācijas mērķis

Šajā neaizmirstamajā rakstu vietā vēstulē Romiešiem, Pāvils izklāsta Jēzus krusta nāves galveno mērķi:

''Dievs parādīja Viņu publiski mirstam kā samierināšanās līdzekli, ko var gūt ticībā, tādējādi nodemonstrējot Dieva taisnību, jo savā dievišķajā iecietībā Viņš jau bija piedevis cilvēku izdarītos grēkus. Šādi Dievs demonstrēja savu taisnību tagadnē, lai parādītu, ka Viņš pats ir taisns, un, ka Viņš dara taisnu ikkatru, kas uzticas Jēzum."120

Pāvils nebūtu varējis pateikt vēl skaidrāk, ka krusta mērķis bija nodemonstrēt patiesību par Dieva raksturu- patiesību, kas būtu par pamatu mūsu vēlmei draudzēties un uzticēties Viņam.

Skats no Ģetzemanes un krusta

Esmu bieži vien iedomājies sevi esam par aculiecinieku Jēzus krustā sišanai. Īstenībā man patīk iedomāties sevi vērojam Viņu vēl pirms tam, Ģetzemanes dārzā.

Tur Jēzus sāk piedzīvot, ko nozīmē būt atšķirtam no Tēva un ''nodotam" kā grēciniekam. Jūtot, ka vienotība ar Tēvu sāk sairt, Viņa agonija šķiet pārāk stipra, lai to panestu. Marks citē Jēzus vārdus: ''Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei."121

Lūka, kas bija ārsts, raksta, ka eņģelis no debesīm parādījās Jēzum un Viņu stiprināja. ''Bet nāves baiļu pārņemts, Viņš Dievu pielūdza jo karsti; bet Viņa sviedri kā asins lāses pilēja uz zemi."

Arī eņģeļiem ir jautājumi

Vai Dievs soda savu Dēlu? Vai Viņš grasās To nogalināt? Eņģeļi to vēro.122 Arī viņiem ir jāredz atbilde uz sātana apsūdzību, ka Radītājs ir melojis. Viņi klausījās, kā Ēdenes dārzā čūska apsmēja Dieva doto brīdinājumu, ka grēks nesīs Ādamam un Ievai nāvi. Ja Dievs ciestu neveiksmi un patiesība paliktu neatklāta, tās būtu beigas ticībai. Un bez uzticēšanās ģimenē nav draudzības.

Eņģeļi vēroja, kā ienaidnieks šos brīdinājuma vārdus sagrozīja līdz nepazīšanai. Brīdinājums par grēka neizbēgamajām sekām kļuva par naidīgiem draudiem.

Eņģeļi redzēja patiesības izkropļojuma drausmīgās sekas; kā tās saindēja cilvēku attieksmi pret Dievu un viņu ticību.

Tūkstošiem gadu cilvēki ir upurējuši - dažkārt pat savus paša bērnus - lai remdētu dievu dusmas. Pat kristīgajā pasaulē dažkārt tiek mācīts- ja Kristus nebūtu remdējis Dieva dusmas, mēs jau sen būtu iznīcināti.

Vai tiešām bez Dēla pastāvīgām aizlūgšanām mūsu labā, Tēva sirds nepiedotu un nedziedinātu viņa bērnus? Jēzus augšistabā mācekļiem saprotami izskaidroja šo pārpratumu.123

Tagad eņģeļi vēro, kā Tēvs un Dēls kopā demonstrē patiesību. Tas, ko eņģeļi redz Ģetzemanē un vēlāk Golgātā, dod skaidru atbildi uz viņu jautājumiem, kas uz mūžīgiem laikiem palīdzēs saglabāt uzticēšanos un draudzību Dieva ģimenē.

Eņģeļi zina, kas ir Jēzus. Viņš ir to Dievs un Radītājs. Viņi vēro, kas notiek ar To, ko viņi tā pielūdz un mīl. Vai tiešām Tēvs atņems dzīvību savam Dēlam?

Eņģeļi klausījās, kā Jēzus skaidroja saviem mācekļiem: ''Neviens to nav Man atņēmis, bet Es to atdodu pats no Sevis. Man ir vara to atdot un vara to atkal ņemt."124 Eņģeļi zina, ka vienīgi Dievam ir tāda vara. Tagad viņi noskatās, kā Jēzus mirstot nokrīt zemē.

Jautājumi ir atbildēti

Vai tiesa, ka grēka rezultāts ir nāve?

Jā. Jēzus mira nāvē, kas ir 'grēka alga'. Dievs bija teicis Ādamam un Ievai patiesību.

Vai Dievs nogalināja savu Dēlu?

Nē. Viņš no Tā atsacījās, tāpat kā tas beigās notiks ar grēciniekiem. Taisnība, ka 'grēka alga ir nāve'.125 To atmaksā pats grēks. Phillips tulkojumā: ''Grēks maksā saviem kalpiem: un to alga ir nāve."

Trešais jautājums

Mēs varētu uzdot vēl vienu jautājumu: ''Kāpēc Dievs, Tev tik ļoti rūp, lai mēs saprastu, ka Tu neesi soda izpildītājs? Kā Visuma Valdniekam, Tev ir visas tiesības iznīcināt nepaklausīgos kalpus."

''Tur jau tā lieta," Dievs atbildētu. ''Es nevēlos pret jums izturēties kā pret kalpiem. Es nevēlos, lai jūs būtu tikai kalpi. Es vēlos, lai jūs būtu Mani draugi."

''Mani bērni visā Visumā," es gandrīz dzirdu Dievu sakām. ''Es gribu, lai jūs saprastu, ka baiļu veicināta paklausība rada dumpīgu raksturu. Lai arī jūs bailēs man paklausāt, jūs reiz sacelsieties pret mani. Lūdzu, ejiet uz Golgātu un paskatieties, kā tas notiek."

Ģetzemanē, Jēzum piedzīvojot atšķirtību no Tēva- kāpēc Tu esi mani atstājis? Kāpēc esi no manis novērsies?- Viņš raud. Dievs nepastiepj iznīcinošu roku pret savu Dēlu.

Bet Golgātā Jēzus tiek spīdzināts vislēnākajā un visnežēlīgākajā, Viņa ienaidniekiem zināmajā veidā. Ja viņiem būtu iespējams viņu sadedzināt uz lēnas uguns, iespējams, viņi būtu izraudzījušies šo soda veidu.

Bet kas pieprasa Jēzum šādu nāvi? Daži no vispaklausīgākajiem Dieva kalpiem. Vismaz tādi viņi šķiet.

Viņi tic Dievam Radītājam un augsti ciena Viņa varu un autoritāti.

Viņi tic Bībelei un visu laiku to lasa. Jēzus slavēja viņus par to.126

Viņi pieņem visus Desmit Baušļus un pat ir izdevuši vēl papildus likumus, kas palīdzētu paklausīt Dievam visos sīkumos.

Viņi maksā vairāk nekā dubultu desmito. Viņi neēd neko no tā, kas nav atļauts. Un viņi nebiedrojas ar neticīgajiem, lai netiktu samaitāti.

Viņi šķiet paklausīgi kalpi, bet nekādi nevar tikt nosaukti par Dieva draugiem. Vismaz Jēzus draugiem viņi nav pieskaitāmi; viņiem pat nav skaidrs, kas Viņš tāds ir. Viņi reiz izteicās, ka Jēzus ir velna apsēsts, ja spēj šādi aprakstīt Dievu.127

Tagad Dieva vārdā viņi pieprasa, lai Jēzus tiktu spīdzināts līdz nāvei. Viņuprāt, Tam Kungam jābūt apmierinātam par tik uzticamu kalpošanu.

Un kā ir ar uguni?

Bieži vien Bībele apraksta bezdievju nāvi 'mūžīgā ugunī'. Jēzus pats runāja par dienu, kad Viņam nāksies teikt pazudušajiem: ''Eita nost no Manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas sataisīta velnam un viņa eņģeļiem."128

Kas ir šī 'mūžīgā uguns'? Pravietis Jesaja apraksta ļaudis, kas netiek iznīcināti 'mūžīgās liesmās.'

''Kas no mums var dzīvot postīgā ugunī, kas no mums var pastāvēt mūžīgās liesmās? Kas taisnībā staigā un patiesību runā, kas noraida izspiestu mantu, kura rokas nepieņem dāvanas, kas aizbāž savas ausis, lai nedzirdētu runas par asinsdarbiem, kas aizdara savas acis, lai tās neraudzītos uz ļaunu."129

Dieva godība Bībelē bieži vien tiek aprakstīta līdzināmies liesmām. Kad Dievs nonāca no Sinaja kalna, 'Tā Kunga godība parādījās Israēla bērniem kā rijēja uguns kalna galā.'130

Daniels aprakstīja savu debesu atklāsmi šādi: ''Viņa tronis bija no uguns liesmām, un tam bija riteņi, kas gailēja kvēlojošās ugunīs. No Viņa izplūda uguns liesmas."131

Ēcehiēla Dieva vīzijas aprakstā atkārtoti lasām par uguni un spožumu. ''Tāda bija Tā Kunga godības parādība."132 Un, aprakstot Luciferu pirms tā krišanas, pravietis ataino viņu staigājam 'degošu akmeņu vidū.'133

Pat, kad tik uzticams draugs kā Mozus lūdza Dievu parādīt viņam savu godību, Tas Kungs atbildēja: ''Manu vaigu tu nedrīksti redzēt, jo cilvēks nevar Mani redzēt un palikt dzīvs."134

Kad Dievs teica, ka neviens mirstīgais nevar skatīt Viņa seju un palikt dzīvs, tas nenozīmēja draudus nogalināt ikvienu, kas tiktu pieķerts lūram uz Dievu. Cilvēkiem viņu grēcīgajā stāvoklī neapklāta Dieva godība būtu tas pats, kas aprijoša uguns.

Grēks tik ļoti izmaina grēcinieku, ka šīs pārmaiņas izraisa nāvi. Būdams disharmonijā ar Radītāju, viņš nespēj izturēt Dieva dzīvību nesošās godības klātbūtni.

Kā tad Dievs var glābt grēciniekus? Kā gan Viņš spētu tiem piekļūt pietiekami tuvu, lai atgūtu grēcinieku uzticību? Kā Viņš spēj parādīt tiem, ka ir viņu Draugs, no kura nevajag baidīties?

Dieva atbilde bija Jēzus, kas ieradās cilvēka veidolā. ''Būdams Viņa godības atspulgs,135 Jēzus sevi 'iztukšoja' (..), tapdams cilvēkiem līdzīgs."136 Viņš apsedza dievišķo spožumu, lai cilvēki varētu Viņam tuvoties bez nāves briesmām.

Reiz Dievs atklās savu godību. Viņš ilgojas atgriezt šo pasauli normālās sliedēs, kā tas bija sākumā. Ēdenē Dievs varēja pastaigāties un sarunāties ar mūsu pirmajiem vecākiem bez jebkāda plīvura.137 Bet kopš grēks radīja nāvējošās pārmaiņas, Dievs savā žēlastībā aizplīvuroja savu godību. Kā to skaidro Pēteris, Dievs ir ļoti pacietīgs ar mums, ''negribēdams, ka kādi pazustu, bet, ka visi nāktu pie atgriešanās."138

Grēku nožēla nozīmē mainīt savas domas. Dievs žēlsirdīgi turpina mums dāvāt laiku un iespēju, lai apdomātu sniegto liecību. Ja mēs izlemjam, ka Viņam var uzticēties un tad uzticamies Viņam pietiekami daudz, lai paliktu ar Viņu un ļautu izdziedēt grēka radīto sērgu mūsos, pienāks laiks, kad mēs spēsim dzīvot šajā godībā.

Mozus un Elija tika dziedināti, citādi viņi nebūtu spējuši stāvēt ar Jēzu uz Pārvērtību kalna. Tajā neaizmirstamajā dienā, divi bijušie grēcinieki stāvēja Dieva neapklātās godības spožumā.

Bet todien, kad Dievs atklās savu godību, visi, kas nebūs harmonijā ar Viņu, tiks uguns aprīti. Tajā brīnišķīgajā dienā visi - gan glābtie, gan pazudušie stāvēs Dieva godības 'mūžīgās liesmās'.

Kāpēc šī uguns aprīs tikai pazudušos? Tur nav nekā dīvaina. Tam nav nekāda sakara ar jurisprudenci. Dievs nedod pavēli: ''Šos sadedzināt, tos paturēt!" Viss ir atkarīgs no mums pašiem.

Dievs, noraugoties savu dumpīgo bērnu nāvē, raudās tāpat, kā Hozejas grāmatā: ''Kā Es tevi lai atstāju? Kā lai Es nododu tevi citu rokās?"

Kamēr Dievs raud par savu bērnu pazušanu, es nevaru iedomāties izglābtos nododamies svētku priekiem, kā dažs labs to plāno darīt. Es viņus redzu sapulcējamies ap Tēvu, kā Pēteris, Jēkabs un Jānis to būtu darījuši Ģetzemanē, Jēzus ciešanu laikā. Iespējams, Jānis, kas ir redzējis Jēzu mirstam, uzdrošināsies teikt: ''Neraudi, Dievs! Tu esi darījis visu iespējamo."

Atbilžu cena

Padomājiet, cik dārgi Tēvam, Dēlam un Patiesības Garam nācās maksāt, lai atbildētu uz šiem svarīgajiem jautājumiem - ne tikai lai atbildētu uz tiem, bet arī nodemonstrētu patiesību praksē.

Šī demonstrēšana bija tik sāpīga, ka noteikti tikai mūsu labākais Draugs vēlētos to parādīt. Bet tā kā Dievs bija vienīgais, kas varēja sniegt atbildes uz šiem jautājumiem, vienīgi mūsu labākais Draugs varēja to nodemonstrēt.

Krusta spēkā mantotie draugi

Šīs grāmatas sākumā es jums stāstīju par kādu Šekspīra teātra aktrisi, kas stāvēja ārpus teātra, rakstnieka dzimtajā pilsētā un skaidroja man, kāpēc ir atteikusies no Dieva. Jūs varbūt atceraties viņu sakām: ''Citu reliģiju dievi nav tik nežēlīgi kā Vecās Derības Dievs!"

Viņai blakus stāvēja kāds jauns aktieris. Viņš neapstrīdēja aktrises sacīto, jo saprata, kas viņu novedis pie šādām domām. Tomēr viņš pastāstīja, ko pats domā par Dievu. Īstenībā viņš teicās esam kristietis.

''Kā Jūs kļuvāt par ticīgo?" es jautāju.

''Vispār, neesmu tāds bijis visu savu dzīvi," viņš atbildēja. ''Tas notika visai nesen. Kāds man iedeva Jāņa evaņģēliju."

''Kas tieši no lasītā iedvesmoja Jūs kļūt par kristieti?"

''Krusta stāsts," viņš nešaubīgi atbildēja.

''Un kas tur tāds ir?" es vaicāju, prātodams, kādu izpirkuma teoriju viņš varētu būt dzirdējis.

''Mani aizkustināja Jēzus attieksme pie krusta," viņš domīgi teica. ''Iedomājieties tik labu personu tur karājamies. Jēzus taču nekad nebija darījis nekā slikta, ne reizi nebija nevienu sāpinājis. Un tomēr viņi To spīdzināja līdz nāvei."

''Pie tam, kamēr viņi to mocīja," viņš turpināja, ''Jēzus teica, ka piedod viņiem. Viņš arī teica, ka Tēvs ir tāds pats kā Viņš. Jēzus deva man vēlēšanos tam noticēt. Un, ja Dievs līdzinās Jēzum, es Viņam visādā ziņā uzticos. Tas manī radīja vēlēšanos kļūt par kristieti."

DRAUDZĪBAS DĀVĀTĀ BRĪVĪBA

Īstenībā, Jāņa 15:15 Jēzus aprakstītā draudzība mums dāvā vairākas brīvības.

Pirmkārt, jau brīvību no tirāna, kas untumaini izrāda savu autoritāti. Mēs drīkstam jautāt. Dievs vēlas, lai mēs saprastu.

Pastāv arī brīvība runāt skaidri un atklāti, tāpat kā Ījabs un Dāvids. Kad Dziesminieks sarunājās ar Dievu, viņš savas domas izteica ļoti vaļsirdīgi. Gadījumā, ja kādu ienīda, viņš nemēģināja šo faktu ietērpt skaistos, mīklainos vārdos. Ja Dāvids vēlējās atriebties saviem ienaidniekiem, viņš skaidri un gaiši pieprasīja viņus iznīcināt.

"Kaut Tu bezdievjus nokautu, ak, Dievs!" Dāvids lūdza 139. Psalmā. Vēlāk viņš piebilst:

''Pārbaudi mani, ak, Dievs, un izzini manu sirdi; izmeklē mani un izdibini skaidri manas domas un lūko, vai es neesmu uz ļauna ceļa- tad vadi mani pa mūžības ceļu!

Dāvids zināja, ka Dievs attiecībās vēlas godīgumu. Dāvids ne vienmēr tāds bija bijis. Tāpēc 51. Psalmā viņš lūdz:

''Redzi, Tev patīk patiesība, kas apslēpta sirds dziļumos, tāpēc māci man gudrību manā apslēptajā sirdī. (..) Radi manī, ak, Dievs, šķīstu sirdi un iedves manī jaunu un taisnīgu garu!''

Brīvs no bailēm

Būt vienam no Dieva saprotošajiem draugiem nozīmē arī nebaidīties no paša Dieva. Acīmredzams, nav vajadzības baidīties no Dieva, kas vēlas, kaut mēs būtu Viņa draugi. Viņš nekad nav mums draudējis: "Esiet Mani draugi, vai arī Es jūs iznīcināšu!"

Pat tiesas dienā mums nav jābaidās. Pie tam ne tāpēc, ka mēs būtu draugos ar aizstāvi, kas nostātos starp mums un mūsu Svēto Dievu. Pats Dievs ir mūsu Draugs.

Šī brīvība no bailēm var tikt ātri pārbaudīta, kad satiksimies ar Dievu vaigu vaigā. Kā, jūsuprāt, jutīsieties, pienākuši Dievam tik tuvu? Mozus bija tik lielas bijības pārņemts, kad Dievs nonāca no Sinaja kalna, ka teica: "Es esmu izbijies un drebu." 139 Tomēr drīz vien viņš spēja mierināt cilvēkus, ka nevajag baidīties.

Vai šī brīvība no bailēm ilgs visu mūžību? Kā būs dzīvot tāda Dieva klātbūtnē, kas zina par mums visu? Vai Viņš vajās mūs ar atmiņām par mūsu grēcīgo pagātni?

Jēzus attieksme pret laulības pārkāpšanā pieķerto sievieti un viņas apsūdzētājiem

Lai atrastu atbildi uz šo jautājumu, atliek tikai palūkoties, kā Jēzus izturējās pret visiem grēciniekiem. Viens no dramatiskākajiem piemēriem ir aprakstīts stāstā par sievieti, kas bija pieķerta laulības pārkāpšanā. New International Version tulkojums skan šādi:

''''Agri no rīta Viņš atkal gāja Templī, un visa tauta nāca pie Viņa, un Viņš apsēdās un mācīja viņus. Bet rakstu mācītāji un farizeji atveda sievu, kas bija pieķerta laulības pārkāpšanā; un, to vidū nostatījuši, tie sacīja Viņam: "Mācītāj, šī sieva pieķerta laulības pārkāpšanā. Un Mozus savā bauslībā mums ir pavēlējis tādas nomētāt akmeņiem. Ko Tu saki?" Viņi šo jautājumu izmantoja kā slazdu, lai rastu ieganstu Jēzu apsūdzēt. Bet Jēzus, pie zemes noliecies, rakstīja ar pirkstu smiltīs. Kad nu tie uzstāja Viņam ar savu jautāšanu, Viņš piecēlās un sacīja: "Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!" Un, atkal noliecies, Viņš rakstīja smiltīs. Bet tie, to dzirdējuši, aizgāja cits pēc cita, sākot ar vecajiem, līdz Jēzus palika viens līdz ar sievu, kas vēl aizvien tur stāvēja. Un Jēzus atkal piecēlās un jautāja viņai: "Sieva, kur viņi ir? Vai neviens nav tevi pazudinājis?" Viņa atbildēja: "Neviens, Kungs!" Tad Jēzus sacīja: "Arī Es tevi nepazudinu. Ej un atstāj savu grēcīgo dzīvi!"''140 Skaidri redzams, ka pirmkristieši nav īsti sapratuši, ko iesākt ar šo stāstu, jo tas manuskriptos parādās dažādās vietās, vai dažkārt nav ievietots vispār. Jūsu tulkojumos, iespējams, ievietoti paskaidrojumi. Tomēr daudzi Bībeles pētnieki ir vienisprātis, ka šis stāsts ir Bībelei piederīgs. Nav ticams, ka šis stāsts būtu izfantazēts Jēzus dienās, vai arī kāda tipiska manuskriptu pārrakstītāja iesprausts vēlākos gados.

Ievērojamais Prinstonas zinātnieks Brūss Metzgers savā grāmatā The Text of the New Testament piekrīt, ka "šim stāstam (..) piemīt visas vēsturiskās ticamības iezīmes; askētiski domājošie mūki nekad nebūtu radījuši dialogu, kas beigtos ar šķietami maigi izteiktu rājienu no Jēzus puses."

Reliģiskie līderi bija atveduši šo nabaga sievieti pie Kristus, lai kārtējo reizi censtos pieķert viņu runājam pretrunā ar Vecās Derības mācībām. Katru šādu mēģinājumu Jēzus bija uzņēmis ar savu ierasto atjautību un laipnību.

Šoreiz Kristus ienaidnieki bija nodrošinājušies ar vajadzīgajiem pierādījumiem, lai spētu pārvilkt pūli savā pusē. Visu klausītāju acu priekšā viņi paziņoja, ka ''šī sieva ir pieķerta laulības pārkāpšanā."

Tad viņi uzdeva savu jautājumu: ''Tu zini, ko par to saka Vecā Derība. Tu zini likumu, kas nosaka, ko mums būs darīt ar šādām sievietēm. Vai tu piekrīti, ka viņu jānomētā ar akmeņiem?" Pūlis nolūkojās Jēzū - ko nu Viņš teiks.

Jēzus neteica neko. Viņš noliecās un sāka rakstīt ar pirkstu putekļos. Viena vēja plūsma, daži soļi, un viss Viņa rakstītais būs zudis. Tad nāk Viņa sirdsapziņu dzelošie vārdi: ''Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!"

Kāpēc Jēzus nepiegāja pie pūļa, sakot: ''Ļaujiet man pastāstīt jums šo to par šīs sievietes apsūdzētājiem"? Vai viņi nebija pelnījuši tikt atmaskoti? Ko tas mums stāsta par Dievu, ja Viņa Dēls publiski nepazemoja šos paštaisnos vīrus?

Tieši to Kristus nāca mums atklāt. Mūsu apkaunošana, izliekot mūsu grēkus visu apskatei, Dievam nesagādā baudu.

Kad visi bija aizgājuši, Jēzus pievērsās sievietei un liegi to uzrunāja: "Arī es tevi nepazudinu. Ej mājās un negrēko vairs." Viņš žēlsirdīgi centās atjaunot apkaunotās sievietes pašcieņu.

Jēzus atbilde Sīmanim

Bagātais Sīmanis, ko Jēzus bija reiz dziedinājis no spitālības, ielūdza Jēzu un Viņa draugus uz mielastu. Tur bija arī trīs no Jēzus tuvākajiem draugiem: Lācars un viņa māsas - Marta un Marija. Lūka aprakstīja Mariju kā "grēcinieci, kas pilsētā dzīvoja izlaidīgu dzīvi".141

Visiem esot pie galda, Marija atnesa trauciņu ar ļoti dārgu eļļu un izlēja to uz Jēzus kājām, slaukot tās ar saviem matiem. Sīmanis ar nosodījumu raudzījās tajā, pie sevis domājot: "Ja šis būtu pravietis, tad Viņš zinātu, kas šī sieva tāda ir, kas Viņu aizskar; jo tā ir grēciniece." Un Jēzus, to uzrunādams, sacīja: ''Sīmani, Man tev kas jāsaka.'' Viņš atbildēja: ''Mācītāj, saki!"142

Tad Jēzus pastāstīja līdzību par diviem parādniekiem, kas abi saņēma piedošanu. Jēzum to stāstot, Sīmanis saprata, ka Jēzus bija lasījis viņa domas. Viņš aptvēra, ka ir vēl lielāks grēcinieks, nekā šī viņa nicinātā sieviete un sāka prātot, vai Jēzus stāsta nobeigumā viņu atmaskotu visu viesu acu priekšā.

Tam Kungam nekas nav nepatīkamāks par paštaisna cilvēka izvirzītu apsūdzību. Bet vai Viņš atmaskoja Sīmani? Vai Viņš sacīja viesiem: ''Ļaujiet man jums pastāstīt par mūsu namatēvu?"

Tā vietā Jēzus kā vienmēr rīkojās žēlsirdīgi. Viņš pieklājīgi pieņēma Marijas impulsīvo rīcību. Tikpat laipni Viņš aizrādīja Sīmanim, nepazemojot viņu savu draugu priekšā. Sīmani tas noteikti ļoti aizkustināja.

Paralizētais pie Betezdas dīķa

Kad Jēzus sastapa paralizēto vīrieti pie Betezdas dīķa, viņš nepazemoja un nenosodīja viņu par jaunībā izšķiesto veselību. Viņš tikai laipni pajautāja: "Vai vēlies būt atkal vesels? Tad paņem savu paklāju un ej mājās." Saticis viņu vēlreiz Jēzus sacīja: "Redzi, tu esi vesels kļuvis; negrēko vairs, lai tev nenotiek kas ļaunāks."143

Nedisciplinētie mācekļi

Iedomājieties ainu augšistabā, kas norisinājās pēdējā vakarā pirms Jēzus krustā sišanas. Divpadsmit mācekļi ķildojas kā bērni ''kurš no viņiem esot lielākais". 144

Vai Jēzus norāja viņus par šo muļķīgo strīdu un nevēlēšanos mazgāt citam cita kājas? Tā vietā, Viņš klusi piecēlās, paņēma dvieli un ūdens bļodu, un visa Pasaule noraudzījās, kā dižais Radītājs, ceļos nometies, mazgāja pāris duču netīru kāju. Viņš pat nomazgāja Jūdas- sava nodevēja- kājas.

Kādu iespēju gan zaudēja paši mācekļi- mazgāt Dieva Dēla kājas, dienu pirms Viņa nāves. Kaut viens no viņiem būtu pieteicies: ''Lūdzu, Kungs, vai varu nomazgāt Tavas kājas?" Kādās atmiņās viņš varētu kavēties visā mūžībā!

Jēzus tovakar tajā istabā bija vienīgais, kurš ēda vakariņas ar netīrām kājām. Nez, kā jutās eņģeļi, tajā noskatoties.

Iedomājieties, kā jutās mācekļi, katrs noraugoties uz Jēzus noliekto galvu pār ūdens bļodu un jūtot Viņa stiprās galdnieka rokas mazgājam viņu kājas.

Jēzus būtu varējis palūkoties augšup un teikt: ''Jūs neticat, ka mans Tēvs labprāt darītu to pašu ko es, vai ne? Bet, ja jūs esat redzējuši mani, jūs esat redzējuši arī Tēvu. Tēvs mīl jūs tikpat stipri kā es. Ja jūs jūtaties nepiespiesti ar mani, jūs tāpat jutīsities arī ar viņu."

Jūda

Vēlāk Jēzus uzrunāja savu nodevēju. Tomēr Viņš neatmaskoja to pārējo mācekļu acu priekšā. Kad Viņš teica Jūdam iet un drīzi izpildīt savu briesmīgo nodomu, mācekļi domāja, ka Jūda tiek aizsūtīts pēc ēdiena vai varbūt pat darīt ko tik cēlu, kā ziedojumu izdalīšanu nabagiem.

Kāpēc gan Jēzus neatklāja savu nodevēju pārējiem? Skaidrs, ka viņam tas pienācās! Padomājiet, ko tas runā par Dievu, ja Jēzus nepazemoja tādu nodevēju!

Pēteris, Jēkabs un Jānis

Tajā naktī Ģetzemanē, Jēzus ņēma Pēteri, Jēkabu un Jāni sev līdz dziļāk dārzā un tur uzsāka savu sāpīgo pārdzīvojumu, esot atšķirtam no Tēva. Trīs reizes viņš atgriezās vietā, kur mācekļi snauda, cerot saņemt kādu atbalstu un mierinājumu savā agonijā.

Kādu iespēju mācekļi zaudēja - uzmundrināt pašu Dieva Dēlu! Ja vien šie trīs mācekļi būtu piecēlušies un devušies līdzi Jēzum un, nometušies ceļos, lūguši kopā ar Viņu! Vai tad tā nerīkotos īsti draugi? Kādas dārgas atmiņas šiem trim vīriem būtu bijušas! Bet viņi to visu nogulēja. Un Jēzus viņiem neko nepārmeta. Viņš juta tiem līdzi, redzot, ka viņi ir pārāk noguruši, lai palīdzētu.

Pēteris

Pāris stundu vēlāk Pēteris lādējās un zvērēja, lai tikai pierādītu, ka nav viens no Kristus mācekļiem. Vēl vairāk - ka nemaz Viņu nepazīstot!

Tad dziedāja gailis, tieši kā Jēzus bija iepriekšējā vakarā paredzējis - uzreiz pēc Pētera drosmīgās runas, lai arī citi varētu Jēzu nodot, bet Viņš atdotu dzīvību par savu Kungu.

Pēteris, izdzirdējis gaiļa dziesmu, palūkojās, vai Jēzus to būtu pamanījis. Būdams uz nāvi notiesāts un jau tik daudz cietis, Jēzus tomēr vairāk raizējās par savu nomaldījušos mācekli. Viņš pagriezās un uzlūkoja Pēteri.

Ar Pētera tā brīža zināšanām par Dievu, viņš bija gatavs saskatīt Jēzus sejā dusmas un sašutumu. Viņš taču to bija pelnījis! Tā vietā Pēteris redzēja tikai skumjas, vilšanos un žēlumu Tā sejā, kas iepriekšējā vakarā, ceļos nometies, bija mazgājis viņa netīrās kājas.

Izgājis ārā, Pēteris sāka rūgti raudāt.145

Drīz pēc tam Jūda ienāca Templī, nometa zemē trīsdesmit sudraba gabalus un atzinās, ka ir nodevis nevainīgas asinis. Tad arī viņš palūkojās uz Jēzu un ieraudzīja tās pašas skumjas un žēlumu, kas bija aizskārušas Pētera sirdi, Tā sejā, kas iepriekšējā vakarā ,ceļos nometies, bija mazgājis viņa netīrās kājas. Vainas apziņas pārņemts, Jūda aizgāja un pakārās.146

Ja vien Jūda būtu rīkojies tāpat kā Pēteris- uzlūkojis Jēzus seju! Ja vien Jūda būtu uzmeklējis raudošo Pēteri, un abi mācekļi kopā nomestos ceļos un kļūtu par jauniem cilvēkiem; kādā ainā gan Debesis būtu varējušas noraudzīties!

Iedomājieties, kā Pēteris jutās visu to Sabata dienu. Cik muļķīgi gan viņš bija rīkojies iepriekšējās 24 stundas! Augšistabā viņš divreiz bija neapdomīgi izteicies. Divreiz apkaunojis sevi Ģetzemanes dārzā. Un parādījis tādu gļēvulību un nodevību sava Kunga tiesas laikā! Nu Jēzus ir miris, un neko nav iespējams vērst par labu.

Nav brīnums, ka viņš svētdienas rītā steidzās uz kapu, padzirdējis, ka tas esot tukšs!

Marija

Tomēr tā bija Marija, kurai tika dāvātas tiesības redzēt Kristu pirmajai un nest labo vēsti citiem mācekļiem. Marija- no visiem cilvēkiem tieši viņa, kam bija tik daudz problēmu un vājību!147 Un tomēr šai augstajai privilēģijai tika izvēlēta tieši viņa. Padomājiet, ko tas mums stāsta par Dievu, kas tik lielu godu piešķir tādai kā Marija.

Kad Marija atpazina Jēzu stāvam pie kapa, viņa nokrita pie Viņa kājām un pielūdza Viņu. Tad Jēzus maigi teica: "Neaizskar Mani, jo Es vēl neesmu aizgājis pie Tēva, bet ej pie Maniem brāļiem un saki tiem, ka Es aizeju pie Sava Tēva un jūsu Tēva, pie Sava Dieva un jūsu Dieva."148

Tikai paklausieties - Jēzus sauca mācekļus par brāļiem - tos, kuri bija viņu nodevuši brīdī, kad bija Viņam visvairāk vajadzīgi!

Kad eņģeļi apstiprināja Jēzus pavēli Marijai nest šo vēsti mācekļiem, viņi teica: ''Dari to zināmu mācekļiem un it īpaši Pēterim, ka Jēzus ir augšāmcēlies un sagaidīs viņus Galilejā".149

Cik dievišķi skanēja eņģeļu vārdi: ''Un it īpaši pastāsti Pēterim!" Eņģeļi pielūdza Dievu un apbrīnoja to, kā Viņš izturējās pret grēciniekiem. Ar kādu prieku viņi noteikti piemetināja: ''Pasaki Pēterim!"

Šis ir Dievs, ar kuru mēs varētu pavadīt visu mūžību. Tāpēc, lai arī mēs visi esam grēkojuši, mēs tomēr jutīsimies nepiespiesti Tā klātbūtnē, Kurš mūs tik labi pazīst.

Mums nav jābīstas no Dieva nevainojamās atmiņas. Viņa vēlmei piedot nav robežu. Un Viņš ir apsolījis ne tikai piedot, bet arī izturēties pret mums tā, it kā mēs nekad nebūtu grēkojuši. Viņš uzgriezīs muguru mūsu grēkiem.150 Viņš tos iemetīs jūras dibenā!151

Tā nav nekāda mānīšanās vai aizmāršība. Dievs labi zina, kā mēs esam dzīvojuši. Arī mēs zinām, kādi grēcinieki esam bijuši. Eņģeļi ir noraudzījušies katrā mūsu solī. Tomēr par spīti visam, mūsu Debesu Tēvs izturēsies pret mums ar cieņu, it kā mēs vienmēr būtu bijuši Viņa uzticamie bērni.

Vai šis ir tikai solījums, vai Dievs jau ir nodemonstrējis savu labprātību šādi izturēties pret bijušajiem grēciniekiem? Kad ķēniņš Dāvids bija miris, Dievs runāja ar Sālamanu par viņa slaveno tēvu.

Un Dievs teica: "Ja vien tu staigāsi Manus ceļus, turēdams Manus likumus un Manus baušļus, kā staigāja tavs tēvs Dāvids, tad Es vēl pagarināšu arī tava mūža dienas."152

Bet Dāvids bija izdarījis vairākus ievērojamus grēkus. Kā gan Dievs varēja aprakstīt viņu kā tādu, kas tur visus Viņa baušļus?

Kaut kas atgadījās ar Dāvidu pēc šiem pārkāpumiem. Viņš nāca pie apjausmas, ka Dievs vēlas, lai viņa iekšējais cilvēks būtu patiess. Tāpēc viņš bija lūdzis Dievu izmeklēt viņa sirdi un šķīstīt to vietu, kurā rosās cilvēka domas. Kā atbildi uz šo lūgšanu, Dievs viņam dāvāja jaunu sirdi un taisnīgu garu. Un atkal Dievs varēja runāt par Dāvidu kā par ''vīru pēc Sava prāta".153

Acīmredzami, Dievs tiešām visā nopietnībā uzgriež muguru mūsu grēkiem. Ja mums būs atļauts ieiet Viņa valstībā, Dievs runās ar citiem par mums, it kā mēs vienmēr būtu bijuši Viņa uzticīgie draugi. Un, lai mēs justos pavisam ērti, Dievs nepieļaus nekādas tenkas savā valstībā.154

Vai Jēzus sabiedrībā mēs justos ērtāk?

Kuru jūs labprātāk satiktu pirmo Debesu Valstībā - Tēvu vai Dēlu? Esmu uzdevis šo jautājumu simtiem cilvēku. Vairums no viņiem atteica, ka laikam gan tomēr Dēlu.

Ja nu jūs patiešām pirmo satiktu Jēzu? Un pēc brīža viņš jautātu, vai esat gatavi iet un satikt Tēvu.

Vai jūs atbildēsiet: "Jā, ja vien Tu nāksi man līdz"?

Un nu jūs stāvat Jēzum blakus, Tēva godības pilnās klātbūtnes priekšā. Jūs, galvu noliecis, cītīgi aplūkojat grīdu.

Te, jūs izdzirdat siltu un skanīgu balsi: ''Tu vari mani uzlūkot, ja vēlies."

Jūs palūkojaties augšup un ieraugat seju, kas ir tikpat laipna kā Dēlam. Jūs sākat atvainoties: "Piedod, Dievs, ka biju nobijies. Jēzus reiz teica- ja esam skatījuši Viņu, esam redzējuši arī Tevi. Viņš teica, ka Tu mūs mīli tikpat ļoti kā Viņš un, ka vēlies, lai mēs būtu Tavi draugi."

"Tas nekas," siltā un skanīgā balss atbild, "tagad tu zini patiesību. Vai tagad varam būt draugi?"

"Es nebaidos mirt"

Pirms vairākiem gadiem es apbedīju savu bijušo studentu un labu draugu. Viņš kādreiz bija kalpojis par komandieri gaisa spēkos un bija vadījis vairāk nekā 50 bombardēšanas uzlidojumus pāri Eiropai Otrā Pasaules kara laikā. Kad karš bija beidzies, mēs satikāmies manās Jaunās Derības Grieķu valodas lekcijās, kurās viņš sevi gatavoja sludinātāja amatam. Viņš bija izcils students. Bieži vien mēs pārrunājām mūsu skatījumu uz Dievu.

Nākamos 35 gadus viņš kalpoja kā visu mīlēts mācītājs. Un nu viņš mira ar vēzi. Kad stāvēju slimnīcā pie viņa gultas, viņš pastiepa man savu roku un klusi teica:

"Zini, Greiem, es nebaidos nāves. Un tu zini kāpēc. Mums abiem taču ir vienāds skatījums uz Dievu."

DRAUDZĪBA UN CĪŅA AR GRĒKU

Pāvils no jauna pārliecināja ticīgos Romā, ka esot ''ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu, caur mūsu Kungu Jēzu Kristu." (Rom. 5:1)

Jūsu iemīļotākā Bībeles tulkojuma versija, iespējams, nesaka ''ir miers", bet gan ''lai mums ir miers". Atšķirība slēpjas sengrieķu valodas darbības vārda ''būt, piederēt" rakstībā. Tā kā manuskriptu pārrakstītāju domas par šo vārdu pareizrakstību ir bijušas visai dalītas, mums jācenšas izprast katru konkrēto gadījumu, ņemot vērā tā kontekstu. Jaunās Derības pētnieki ir debatējuši par šo tematu jau vairākus gadus, dažreiz ievērojami iekarstot diskusijās!

Tajā pašā laikā Moffatt's 1913 tulkojums piedāvā labu vidusceļu starp abiem variantiem: ''Izbaudīsim mieru, kas mums dots."

Taisnošanas nozīme

Vissvarīgākais jautājums par šo pantu- ko nozīmē būt taisnotam jeb attaisnotam? Dažos tulkojumos šis vārds netiek lietots vispār. Dažiem cilvēkiem šis vārds, kas cēlies no latīņu valodas, ir ''runāšana mīklās".

Sengrieķu valodas vārds, ko lietojis Pāvils, pamatā nozīmē 'noregulēt' jeb 'nokārtot'. Good News Bible tulko šo pantu šādi: ''Tagad, kad caur ticību esam nokārtojuši attiecības ar Dievu, mums ir miers ar Dievu."

Ticīgo- kalpu izpratnē, attiecību noregulēšana starp viņiem un saniknoto Saimnieku ir, galvenokārt, juridiska rakstura jautājums. Viņu acīs šīs problēmas risinājums ir piedošana un viņu legālā stāvokļa nokārtošana. Viņi lieto vārdu 'taisnošana', ar to domājot piedošanu un paziņojumu, ka viņu attiecības ar Dievu ir tīri juridiski sakārtotas. 'Taisnošana' dāvā mieru ar Dievu, jo, kā viņi saka- nav jābaidās no Dieva dusmām vai soda, vai jāraizējas par atalgojuma zaudējumu.

Tomēr pati piedošana nedod īstu mieru. Vai esat jel reizi piedzīvojuši gadījumu, kad jums tiek piedota kāda kaunpilna rīcība, bet jūs, joprojām kaunoties par šo atgadījumu, turpmāk esat centušies izvairīties no cilvēka, kurš ir bijis tik piedodošs? Dievs nevēlas, lai pēc tam, kad esam ''taisnoti ticībā", mēs kauna dēļ no Viņa izvairītos. Viņš vēlas, lai mēs kļūtu tuvi draugi.

Ticīgajiem- draugiem ir savādāka izpratne par taisnošanu, ja nu mēs vispār lietojam šo terminu. Draugu skatījumā problēma, galvenokārt, ir tajā, ka radies robs ticībā, caur ko sabrukusi uzticēšanās un uzticamība. Lai to nokārtotu, uzticēšanās ir jāatjauno. Nokārtot attiecības ar Dievu nozīmē uzticēties Viņam un būt Viņa uzticamajam draugam. Tas, protams, nozīmē mieru. Pāvils min uzticēšanos, mieru un nokārtotas attiecības ar Dievu vienā un tai pašā pantā. Draugiem tas šķiet pavisam loģiski.

Tad kādēļ šī cīņa?

Apustulis Pāvils jau ilgi bija izbaudījis mieru ar Dievu. Bet viņš atradās tālu no miera pašam ar sevi. Viņš atzinās ticīgajiem Romā : ''Jo labo, ko gribu ,es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to daru. Es, nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas?" (Rom 7: 19,24)

Pāvils cenšas izskaidrot šīs pretrunas: ''Labu gribēt man ir dots, bet labu darīt ne...Tad nu šādu bauslību es atrodu, ka, gribot darīt labu, man iznāk ļaunais. Mans iekšējais cilvēks ar prieku piekrīt Dieva bauslībai. Bet savos locekļos es manu citu bauslību, kas karo ar mana prāta bauslību, un padara mani par grēka bauslības gūstekni, kas ir manos locekļos." (Rom 7: 18-24)

''Atgriezies cilvēks gan tā nerunātu." Tomēr daudzi patiesi dievbijīgi ticīgie no pašu pieredzes ir atklājuši, ka Pāvila cīņa viņos var turpināties visu mūžu. Protams, vienalga, kad šī iekšējā cīņa uzliesmo- atrisinājums ir viens un tas pats: ''Pateicība Dievam mūsu Kungā Jēzu Kristū!" (Rom. 7: 25)

Vārds- 'nožēlojamais' Grieķu valodā var arī nozīmēt ''noguris no smaga darba." Pāvils izklausās pēc svētā, kas patiešām cenšas, bet ir pārguris no nebeidzamās piepūles.

Šķiet, Pāvils apraksta pāreju no iekšējās cīņas kalpā uz cīņu saprotošā draugā.

Jau pirms pārtapšanas kristietī, viņš bija pilnībā nodevies visu desmit baušļu pildīšanai. Ticīgajiem Filipos viņš min, ka bauslības lietās esot bijis ''Farizejs", kas nozīmē pedantiski paklausīgs. Viņš turpina: ''Taisnībā, ko bauslība paredz, nevainojams." (Filip. 3: 5,6)

Viņš nekad nebija zadzis vai pārkāpis laulību. Viņš nebija nevienu nogalinājis. Spriežot pēc viņa toreizējās izpratnes, Stefana nāve nebija slepkavība. Viņš vienkārši bija strādājis Dieva labā, izskauzdams ķecerus. Un vēl jo vairāk, viņš vienmēr uzticīgi bija maksājis desmito. Īstenībā, viņš bija ievērojis ikvienu sev zināmo likumu.

Bet pēc tam, kad Pāvils satika Jēzu uz Damaskas ceļa, viņš sāka iedziļināties baušļos. Viņš uzzināja, ka Jēzus tika mācījis, ka Dievs nevēlas vien ārišķīgu pakļaušanos šiem noteikumiem. Tāda veida paklausību var saņemt no kalpa vai kalpones. Dievs cer, ka mēs reiz sapratīsim, ka Baušļi nav patvaļīgs ieviesums. Tie attēlo mīlošu, draudzīgu, uzticīgu cilvēku izturēšanos, kuri ne tikai negalina, bet arī neienīst. Viņi ne tikai nepārkāpj laulību, bet arī sirdī to nevēlas.

Pāvils noteikti atzina, ka Mozus to jau agrāk bija mācījis. Kad Mozus teica Israēla tautai, ka viņiem būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu, viņš vēl piebilda: ''Tev nebūs savu brāli ienīst savā sirdī...nedz nemitīgi dusmas turēt.." (3. Mozus gr. 19:17)

Pāvila uzmanība īpaši tika pievērsta desmitajam bauslim (daži kristieši šo bausli par neiekārošanu sadala 9. un 10.) Mācoties no tā, ko Jēzus un Mozus bija mācījis, viņš saprata, ka ''jums nebūs iekārot" nozīmē arī nevēlēšanos darīt kaut ko, kas nav pareizi.

Šā baušļa nozīme smagi uzgūlās Pāvila sirdij. Kā viņš atzinās- tā viņu saniknoja. Viņš tik ļoti bija centies. Viņš bija pārdzīvojis brīžus, kad uznāca kārdinājums pārkāpt kādu no desmit Baušļiem, tomēr viņš bija veiksmīgi izturējis šo kārdinājumu. Vai tad viņš par to nebija pelnījis kādu atzinību? Un, iespējams, Pāvils domāja- vai tad viņš nebija pelnījis īpašu atzinību par to, ka, būdams pašā dzīves plaukumā, turējās pretī daudz spēcīgākām vēlmēm nekā citi cilvēki?

Viens no maniem koledžas pasniedzējiem bija ārkārtīgi enerģisks. Tajā pašā laikā viņš bija arī iedvesmojošs kristīgs džentlmenis. Diemžēl, viņš bija ļoti viegli aizkaitināms, kā dēļ dažkārt mēdza zaudēt savaldīšanos. Kādu dienu viņš mums- studentiem skaidroja: ''Atcerieties, ka es, iespējams, esmu uzveicis kārdinājumu- zaudēt savaldīšanos, vairāk reižu, nekā Jūs to spējat iedomāties!" Viņš man atgādināja Pāvilu.

Bet vēlāk, Pāvila aizkaitinājums par bausli- ''tev nebūs iekārot" pagaisa; viņš bija ar to vienisprātis un pat apbrīnoja to. Paklausība desmitajam bauslim īstenībā ir atslēga tam, kā ievērot visus pārējos baušļus. Sasniegt stāvokli, kurā viņš pat negribētu grēkot nozīmē saņemt to, ko lūdza Dāvids- jaunu sirdi un pastāvīgu garu.

Pāvilu vairs neinteresēja atzinība. Kādēļ gan viņu būtu jāapbalvo par to, kas viņam pašam nāk par labu? Un, runājot par nebeidzamo konfliktu, Dievs Pāvilam garantēja, ka viņš netiks sodīts šo iekšējo cīņu dēļ. (skat. Romiešiem 8:1)

Ārsti nenosoda savus pacientus

Ārsti nenosoda pacientus, kas cīnās. Viņi apzinās, ka atveseļošanās prasa laiku. Viņi negaida, ka ievainots pacients skries mājās skriešus jau pēc pirmās ārsta vizītes.

Dievs strādā kā ārkārtīgi talantīgs ārsts. Viņš spēj paglābt un izārstēt ikvienu, kas Viņam uzticas. Viņš ir visai neapmierināts, ja mēs ierodamies viņa kabinetā tikai lai saņemtu piedošanu. Viņš piedāvā palīdzēt mums nokļūt līdz stāvoklim, kad vairs nevajadzēs lūgt piedošanu. Viņš piedāvā izārstēt mūsu prātu. Tādā veidā dotie noteikumi vairs netiks pārkāpti, jo mēs vienkārši to vairs nevēlēsimies, un visi sliktie ieradumi būs izgaisuši.

Dažiem tas izklausās kā pilnības draudi. Un daudziem ticīgajiem- kalpiem tā ir apgrūtinoša un smaga prasība. ''Jums jākļūst perfektiem" ir Goodspeed Bībeles lieliskais Mateja 5: 48 tulkojums. Kalpi šajos vārdos saskata pavēli. Draugi - apsolījumu.

Draugi nevēlās, lai Dievs samierinātos ar ko mazāku, kā pilnība. Vai Jūs lūgtu savam ārstam, lai viņš jūs neizārstē pilnībā? Vai Jūs teiktu: ''Pietiek ar 75% veselības, paldies!"

Prasība vai cēlsirdīgs piedāvājums?

Kalpiem, kas uztver glābšanu kā juridiska rakstura problēmu risinājumu, pilnība ir vēl viena prasība. Draugiem, kas uztver glābšanu kā izārstēšanos no grēka izraisītām kaitēm, pilnība ir ārkārtīgi cēlsirdīgs piedāvājums.

Kalpi vēlās saņemt pilnīgu piedošanu. Draugi vēlās tikt pilnībā izārstēti.

Jēzus nenāca tikai piedot grēku. Viņš nāca, lai to likvidētu. Kā Pāvils paskaidro- Dievs sūtīja savu Dēlu, lai pazudinātu grēku. (Rom. 8:3)

Piedošana nepazudina grēku. Grēks nav ieraksts grāmatā, lai to ik pa laikam varētu piedot. Grēks ir kaut kas, kas notiek cilvēkos. Grēks ir dumpība un neuzticība. Lūk, tas ir tas, ko Jēzus ieradās likvidēt. Un pretinde šim grēkam ir patiesība par pašu Dievu!

''Runājot par pilnību," debesu Ārsts, iespējams, sauktu mums nopakaļ, kad būsim izgājuši no viņa kabineta, ''par to vispār neuztraucies! Esmu tā iekārtojis savā Pasaulē, ka cilvēki vienmēr sāk līdzināties tam, ko pielūdz un apbrīno.

Ja Jūs tiešām paliksiet mani uzticīgie draugi, pilnība nāks pati no sevis. Es nesaku, ka Jūs vairs necīnīsieties. Bet cīņa vairs nebūs tāda pati kā agrāk."

Kalpi cenšas uzvarēt grēku, apspiežot to. Draugi zina, ka vienīgais veids, kā atbrīvoties no grēka, ir piepildīt sevi ar patiesību.

DRAUDZĪBA UN IZLĪGŠANA

Nesen saņēmu ielūgumu uz kādu reliģisku sanāksmi, kuras galvenā diskusiju tēma bija kristiešu mācība par grēku izpirkšanu.

Ja viens no šiem ielūgumiem būtu nonācis apustuļa Pāvila rokās, viņš ļoti izbrīnītos par izvēlēto diskusiju tematu.

"Ko nozīmē termins 'grēku izpirkšana'?" viņš, iespējams, pajautātu.

"Vai tad tu neatceries, Pāvil? Tu to pats lietoji savā vēstulē romiešiem."

"Dīvaini, nemaz neatceros ko tādu rakstījis."

"Nu jā, protams, tu nelietoji vārdu no mūsu valodas. Bet es te domāju grieķu valodas vārdu, ko mēs angliski iztulkojām kā 'atonement' jeb 'grēku izpirkšanu'."

"Labi," Pāvils kļūst domīgs. "Varbūt es spētu atcerēties, ja jūs man pateiktu, kur tieši vēstulē romiešiem es, jūsuprāt, lietoju šo vārdu."

"Tas ir aptuveni vēstules pirmās trešdaļas beigās, Pāvil. Mēs esam ieviesuši nodaļu un pantu sistēmu, kas palīdz vieglāk atrast meklēto. Teksts, par ko runājam, saucas Romiešiem 5:10, 11."

Pāvils atrod šo rakstu vietu un iesāk lasīt - uzmanīgi tulkodams to no grieķu valodas.

"Mēs bijām Dieva ienaidnieki," iesāk Pāvils, tieši tāpat kā rakstīts Good News Bible tulkojumā. "Bet Viņš darīja mūs par saviem draugiem caur paša Dēla nāvi. Tagad, kad esam Dieva draugi, cik gan vairāk mēs būsim glābti caur Kristus dzīvību! Tomēr tas nav viss; mēs priecājamies par to, ko Dievs ir darījis caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, kurš tagad ir mūs darījis par Dieva draugiem." (Rom.5:10-11)

"Te ir tā vieta," jūs pārtraucat. "Te, pašās beigās, kur tu lasīji 'kurš tagad ir mūs darījis par Dieva draugiem.' Šeit tu lietoji grieķu vārdu, ko mēs tulkojam kā 'atonement' jeb 'grēku izpirkšana'."

"Nē, tas vārds apzīmē 'izlīgšanu' jeb 'samierināšanu'," Pāvils izlabo. "Es vienkārši padarīju vārdu 'izlīgšana' mazliet siltāku, tulkodams to kā 'darīt par draugiem'."

"Tomēr, Pāvils turpina, "Ja angļu valodā vārds 'izpirkšana' tiešām nozīmē izlīgšanu un kļūšanu par draugiem, es varētu lietot šo vārdu nākamreiz, kad tulkošu šo tekstu no vēstules romiešiem. Sakiet, mans angliski runājošais draugs, vai tas ir tas, ko jūs domājat lietojot vārdu 'atonement'?"

Ko īsti nozīmē angļu vārds "Atonement"?

Ja King James Version nebūtu izvēlējies šo vārdu vēstules romiešiem 5:11 beigās, mēs nemaz neiztirzātu šo jautājumu. Īstenībā, šī ir vienīgā vieta King James Version Jaunajā Derībā, kur šis vārds parādās. Lappuses malā vēlākie redaktori ir pievienojuši atgādinājumu lasītājiem, ka šis vārds nozīmē 'izlīgumu' jeb 'samierināšanu'.

Ja nu jūs patiesi vēlaties uzzināt šī vārda izcelsmi, jāņem talkā Oxford English Dictionary ar tās daudzajiem sējumiem. Šajā plašajā vārdnīcā varam izzināt vārdu nozīmes vēsturisko izcelsmi un attīstību.

Pirmais sējums skaidro, ka vārds 'atonement' sastāv no trim daļām 'at', 'one' un 'ment'. At-one-ment.

Šī senā vārdnīca stāsta, kā trīspadsmitajā gadsimtā šis vārds ticis lietots ar nozīmi 'būt saskaņā' jeb 'būt vienotiem' kā antonīms 'nesaskaņām'. Un darbības vārds 'atone' nozīmē 'vienoties', 'savienoties'. Tas nozīmē, ka samierinātāji cenšas 'vienot' ienaidniekus.

Vēlākas izmaiņas vārda 'atonement' nozīmē

Visas vārdnīcas ir vienisprātis, ka vārda 'atonement' sākotnējā nozīme ir bijusi 'harmonija, saskaņa, vienprātība, vienošanās'. Un darbības vārds 'to atone' reiz nozīmējis 'atjaunot draudzību starp diviem cilvēkiem, kam bijušas nesaskaņas' tātad 'izlīgt' jeb 'samierināties'.

Diemžēl, šo vārdu senā nozīme tagad tiek uzskatīta par 'arhaisku un novecojušu'. 1611. gadā, kad Karaļa Džeimsa Bībeles tulkošanas komiteja nolēma lietot vārdu 'atonement' Romiešiem 5:11, viņi ar to domāja tieši šo seno jeb 'arhaisko' nozīmi.

Ar laiku, vārds 'atonement' tika arvien vairāk lietots, runājot par 'izpirkumu, kļūdu labošanu, soda naudas maksāšanu, lai apmierinātu likuma prasības'. Oxford English Dictionary lasām valodnieku novērojumus: "Šis vārds ir praktiski zaudējis 'atkal apvienošanās jeb 'izlīgšanas' nozīmi, kļūstot par vārdu, kas apzīmē likuma prasību apmierināšanu jeb kļūdu labojumus."

Mūsdienās mēs bieži lietojam vārdu 'atone' tieši runājot par 'labojumiem'.

Iedomājieties vīru, kas atnāk mājās pārāk vēlu, lai aizvestu savu sievu kāzu gadadienas (!) vakariņās, kā bija solījis. Mājupceļā viņš izmisumā nopērk kārbu ar viņas iemīļotajām šokolādes konfektēm un krāšņu rožu buķeti. Šīs dāvanas viņš dziļā nožēlā sniedz savai sievai jau pie mājas sliekšņa. (Teoloģijā to sauc par samierināšanos.)

Pēc ievērojamām pūlēm komunikēšanās veids starp vīru un sievu ir nedaudz uzlabojies. Sieva nāk klajā ar priekšlikumu.

"Nu tad tā, vīriņ," viņa paziņo. "Tu vari izpirkt savu vainu, ja turpmākā gada laikā ik pirmdienu vedīsi mani pusdienās." Lūk- šis ir piemērs vārda 'atonement' vēlākai nozīmei - 'grēku izpirkšana'.

Cerams, ka šīs pūles labot vainu vainagosies ar vienotību un izlīgumu starp vīru un sievu. Samierināšanās kā 'atkalapvienošanās' ir vārda 'atonement' sākotnējā nozīme.

Ko Jēzus ir sacījis par samierināšanos?

Kad kāds man jautā, ko es domāju par ‚samierināšanos', es dažkārt, ja tas atbilst apstākļiem, atbildu: "Man patīk, ko par to saka Jēzus."

"Bet Jēzus taču nekad par to nav runājis!"

Es piekrītu, ka Jēzus nekad nav lietojis šo vārdu - tāpat kā neviens cits visos Svētajos Rakstos, Pāvilu ieskaitot. Tomēr es ticu, ka Jēzum bija daudz kas sakāms par samierināšanos. Protams, ja lietojam šo vārdu tā 'arhaiskajā' nozīmē - 'izlīgt' un 'kļūt par draugiem'. Kaut vai ņemam par piemēru to, ko Viņš sacīja savam Tēvam neaizmirstamajā lūgšanā Jāņa evaņģēlija 17. nodaļā 20. - 22. pantā.

" Bet ne par viņiem vien Es lūdzu," Jēzus teica, ar to domādams savus mācekļus. Bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem Man ticēs. Lai visi ir viens." Lūk, tā ir vienotība vārda 'at-one-ment' oriģinālajā nozīmē. ''Itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos," Jēzus turpināja savu lūgšanu.

Ko īsti nozīmē būt 'kādā'? ja Jēzus ir manī un es - Viņā un Viņš, savukārt, Tēvā un Tēvs Viņā - es gribu noskaidrot, kurš tad ir kurā un vai vispār kāds ir iekš kāda.

Termins ''būt kādā" daudzu izpratnē nozīmē 'būt vienisprātis ar kādu', un bieži vien tā tas arī tiek tulkots. Vienotība, ko Dievs vēlas ar saviem draugiem ir būt tik tuviem draugiem, it kā jūs būtu viens otrā. Lai arī mēs esam indivīdi, mēs varam būt tik vienoti, it kā būtu viens vesels.

Bībele ataino Tēva un Dēla attiecības kā vienotības (at-one-ment) paraugmodeli. ''Un to skaidrību, ko Tu Man esi devis, Es esmu devis viņiem," Jēzus sacīja savā lūgšanā Tēvam, ''lai viņi ir viens, tāpat kā Mēs esam viens" (Jāņa 17:22)

Samierināšanās cena

Jēzus vairākas reizes skaidroja, kāda ir maksa par Viņa Visuma un ģimenes atkal apvienošanu. Viņš lietoja terminu, kas dažkārt tiek tulkots kā 'izpirkums' jeb 'atpirkšanas maksa'. (Mateja 20:28) Tad Viņš pastāstīja, kāda tā būs.

''Bet, kad Es no zemes tikšu paaugstināts, Es visus vilkšu pie Sevis." Bet to Viņš sacīja norādīdams, kādā nāvē Viņam bija mirt." (Jāņa 12:32, 33)

"Es visus vilkšu pie sevis," sacīja Jēzus. Ne tikai cilvēki, bet arī eņģeļi tiek pietuvoti Dievam 'vienotībā', apzinoties krusta būtību.

Arī Pāvils piekrīt šādai izpratnei. Viņš runāja par Dieva plānu ''kuru Tas, laikiem piepildoties, bija apņēmies novest līdz galam, visu apvienojot zem vienas galvas - Kristus- gan to, kas debesīs, gan to, kas virs zemes." (Efeziešiem 1:10)

Vēstulē Kolosiešiem 1:20 Pāvils skaidro, ka Dievam labpatika izlīgt ar visiem- gan Debesīs, gan virs zemes, nodibinot mieru ar Viņa krusta asinīm.

Miers Pasaulē

Kāpēc gan Pasaulei būtu vajadzīgs Kristus samierinošais upuris? Vai tur būtu norisinājušies draudi vienotībai, robs saskaņai Dieva Debesu ģimenē?

Tie, kuriem ir nopietna attieksme pret pēdējo no Bībeles sešdesmit sešām grāmatām - var lasīt Atklāsmes grāmatas 12. nodaļā par karu, kas izcēlās Debesīs. No 1. Mozus grāmatas līdz Atklāsmes grāmatai, mēs lasām par šī kara cēloņiem un sekām, kā arī par to, kāpēc, lai uzvarētu šajā karā un nodibinātu mūžīgu mieru, Kristum nācās ciest un mirt krusta nāvē.

Pirms iesākās karš, Dieva ģimenē valdīja miers un vienotība. Tajos laikos visi Dieva bērni uzticējās cits citam. Viņi visi uzticējās savam Debesu Tēvam, savukārt, Viņš varēja droši uzticēties ikvienam no viņiem. Un kur valda šāda abpusēja uzticēšanās, tur ir arī miers, harmonija un vienotība.

Kas atgadījās?

Diemžēl, izcēlās konflikts, kā pamatā bija neuzticēšanās, un tas aizgāja pat līdz atklātam dumpim un kara stāvoklim. Nesaskaņas un sašķelšanās nomāca vienotību. Tā Pasaulē ienāca grēks. Kā to skaidro Jānis- grēks ir nelikumība un dumpis. (1. Jāņa 3:4) Jeb, kā to raksturo Pāvils- grēks ir sabojāta ticība un uzticēšanās. (Romiešiem 14:23)

Pestīšanas plāna mērķis bija atjaunot zaudēto uzticēšanos, tādējādi likvidējot dumpi un atkal nodibināt vienotību visā Pasaulē. Visi Dieva bērni ir neizbēgami tajā iesaistīti.

Ir cilvēki, kas jūtas sarūgtināti, pat apvainoti, uzzinot, ka Kristus nāves primārais iemesls nebija viņi. Taču, ja Dievs neuzvarētu šajā karā un neatjaunotu mieru savā ģimenē, mūsu glābšanai nebūtu jēgas. Kurš gan gribētu pavadīt mūžību kara atmosfērā?

Bez plašākas izpratnes par konfliktu Visumā, ir grūti saprast Pāvila skaidrojumu, ka Jēzus izlēja savas asinis, lai nestu mieru, samierināšanos un vienotību Dieva bērniem kā Debesīs, tā arī virs zemes. Savukārt, karastāvokļa un tā cēloņu apzināšanās paplašina redzesleņķi uz krustu, glābšanas plānu un izlīgšanu.

Vienotību, kādu to vēlas Dievs, nevar iegūt pavēlot, iebaidot vai piespiežot ar varu. Cilvēces vēsturē daudzi tirāni ir centušies saglabāt vienotību, izmantojot brutalitāti un teroru. Tomēr šāda tipa vienotība nepastāv ilgi. Paskatieties tikai, kas notika vairākās valstīs tikai pirms nedaudz gadiem.

Vienotība, kādu vēlas Dievs, Pāvils apraksta Jaunajā Derībā kā "vienību Dieva Dēla ticībā un atziņā, īsto vīra briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru." (Efeziešiem 4:13) Cilvēki, kas mīl un uzticas tam pašam Jēzum un tam pašam Dievam, dabiski ir vienoti savā starpā. Vienota patiesība par Dievu, kas atbrīvo cilvēkus no tirānijas un baiļu važām, saslēdz viņus ciešākā vienotībā. Draudzīga Dieva draugi bauda saskaņu savā starpā.

Tieši šeit ir tik svarīga krusta nozīme. Bailēs nav iespējama draudzība un vienotība. Golgāta mums stāsta, ka no Dieva nav jābaidās. Kad Dievs saka: ''Esi Mans draugs!" Viņš nesaka: ''Esi Mans draugs vai arī es tevi bargi sodīšu; Es tev pat piespriedīšu nāvessodu!" Neviens tā nerunā ar draugiem - it īpaši, ja vēlas saglabāt draudzību ar viņiem. Un tieši draudzība ir samierināšanās mērķis un jēga.

Samierināšanās apzīmē sadraudzību

Pāvils to apkopo brīnišķīgajā vēstulē Korintas draudzei. Šī vēsts kļūst vēl nozīmīgāka, ja atceramies, ka Pāvils to uzrakstīja uzreiz pēc ilgām un sāpīgām neuzticēšanās un naida pilnām attiecībām ar Korintas draudzes locekļiem. Tomēr viņa pūles panākt vienotību, beidzot vainagojās ar panākumiem. Priekā par atjaunoto saskaņu, Pāvils raksta šos vārdus:

Katrs, kurš ir savienojies ar Kristu, ir kļuvis jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. To visu ir darījis Dievs, kurš caur Kristu ir mūs pārvērtis no ienaidniekiem par saviem draugiem un devis mums uzdevumu darīt arī citus par viņa draugiem. Mūsu vēsts skan šādi - Dievs caur Kristu darīja visu cilvēci par saviem draugiem. Dievs nepielīdzināja viņiem viņu grēkus un ir devis mums vēsti, kā viņš dara tos par saviem draugiem.

Tā mēs nākam, Kristus Vārdā, it kā Dievs pats izteiktu savu aicinājumu caur mums. Mēs lūdzam Kristus Vārdā: ļaujiet Dievam pārvērst jūs no ienaidniekiem par draugiem!" (2. Kor. 5:17-20 GNB)

Šajā tekstā frāze 'pārvērst jeb darīt par draugiem' ir tulkota no grieķu vārda, kas apzīmē 'samierināšanu', kas King James Version Bībelē ir tulkots kā 'atonement' jeb 'grēku izpirkšana'.

Manuprāt, Tas, kurš izteica Jāņa 15:15 aprakstīto draudzības piedāvājumu, noteikti priecājas par šo Amerikāņu Bībeles Biedrības tulkojumu Pāvila vēstij Korintiešiem.

"Vai tiešām es varu atgriezties mājās?"

Viena no mūsu Kunga neaizmirstamajām līdzībām stāsta par samierināšanos, šī vārda oriģinālajā nozīmē. Jēzus stāstīja par kādu dēlu, kurš bija izniekojis savu dzīvi un tēva dāvāto mantojuma daļu, dumpīgi apmierinot savas iegribas. Beidzot, izsalcis un bez graša kabatā, viņš iekārtojās darbā par cūkganu.

Nīkstot pie cūkām, viņam atausa atmiņa, cik labi bija klājies mājās, un viņš sāka prātot, vai ir kādas izredzes pierunāt savu apvainoto tēvu pieņemt viņu atpakaļ mājās.

Viņa domas būtu bijušas gluži citādas, ja vien viņš būtu zinājis, ka tēvs ik dienas sēdēja pie loga, cerībā saskatīt savu dēlu atgriežamies mājās. Diemžēl, dēls ne pārāk labi pazina savu tēvu.

Tā nu viņš sāka izstrādāt plānu, kā, stāvot pie durvīm, varētu pārliecināt tēvu ielaist viņu mājās. Tēvs, iespējams, būtu ļoti dusmīgs. Varbūt prātīgāk būtu vispirms uzmeklēt māti un ar viņas palīdzību censties pierunāt tēvu piedot viņam un dāvāt vēl vienu iespēju?

Un tad vēl notriektā nauda... Būs jāatrod veids, kā izpirkt savu vainu.

"Es zinu, ko darīšu," dēls izlēma. "Es lūgšu viņam izturēties pret mani kā pret vienu no saviem algotajiem kalpiem.'' Ar šādu domu viņš uzsāka savu mājupceļu, gatavodams runu, ko sacīt savam tēvam.

Ja vien viņš paceltu acis, viņš pamanītu tēvu vērojam ceļu. "Bet, viņam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un tam kļuva viņa žēl, un viņš skrēja tam pretī, krita tam ap kaklu un to skūpstīja.

Bet dēls tam sacīja: ''Tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu."

Bet tēvs pavēlēja saviem kalpiem: ''Atnesiet ātri vislabākās drēbes un apģērbiet to, mauciet viņam pirkstā gredzenu un kurpes kājās; atnesiet baroto teļu un nokaujiet to, lai ēdam un līksmojamies, jo šis mans dēls bija miris un nu atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts. Un viņi sāka līksmoties." (Lūkas 15:20-24)

Beidzot dēls bija uzzinājis patiesību par savu tēvu. Viņam pat nebija jāpabeidz sava runa. Viņa tēvs jau sen kā bija viņam piedevis. Tomēr viņam bija jāatgriežas mājās, lai to uzzinātu. Šeit tēva piedodošā attieksme izraisīja viņā patiesu nožēlu.

Kā pazudušais dēls, sava tēva apskāvienos viņš sāka piedzīvot samierināšanās būtību.

Kalpi izprot samierināšanos kā vainas izpirkšanu.

Draugi izprot samierināšanos kā sadraudzēšanos.

Vecākais brālis bija tikai kalps

Izdzirdējis svētku skaņas, vecākais brālis sāka protestēt pret šādu netaisnību.

''Redzi," viņš sūdzējās tēvam, ''tik daudz gadu es tev kalpoju un nekad neesmu pārkāpis tavu bausli, bet tu man ne reizi neesi devis ne kazlēnu, lai es būtu varējis līksmoties ar saviem draugiem, bet tagad, kad šis tavs dēls ir pārnācis, kas savu mantu izšķērdējis ar netiklām sievām, tu viņam esi licis nokaut baroto teļu!"

Bet tas viņam atbildēja: ''Dēls, tu aizvien esi pie manis, un viss, kas ir mans, ir arī tavs, bet bija jālīksmojas un jāpriecājas, jo šis tavs brālis bija miris un atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts." (Lūkas 15:29-32)

Būdams norūpējies, lai viss norisinātos taisnīgi, vecākais brālis atteica pievienoties svētku mielastam.

Šī līdzība arī nestāsta, vai viņš jel kad mainīja savas domas.

MĒS ESAM STĀVĒJUŠI PIE ŠĪ KALNA PIETIEKOŠI ILGI

Sinaja kalns ir slavens ar to, ka Dievs pie tā atklāja desmit baušļus līdz ar daudziem citiem noteikumiem, kuri cilvēkiem bija nepieciešami. Pēc tam, kad tauta bija šos likumus uzklausījusi, Viņš teica, ka laiks doties uz priekšu. "Jūs pietiekami ilgi esat mituši pie šī kalna", paziņoja Dievs. "Griezieties un dodieties ceļā."

Israēla bērniem bija nepieciešama šī pietura pie kalna. Viņiem bija vajadzīgi visi šie pievienotie likumi un noteikumi, pat visi "neizprotamie" rituāli un ceremonijas. Viņiem bija vajadzīgs pērkons un zibens, tāpat kā bija vajadzīgi brīnumi ar ūdeni un "eņģeļu" ēdienu. Un tas Dievs, kurš aizveda viņus pie Sinaja kalna, bija tas pats, kurš vēlāk augšistabā teica: "Es gribu, lai jūs būtu mani draugi!"

Kad beidzot Israēls iegāja Kānaānas zemē, viņi paņēma līdzi arī desmit baušļus. Ja vien viņi būtu dzīvojuši saskaņā ar šo mīlestības likumu, apsolītā zeme būtu bijusi neticami droša un patīkama apmešanās vieta.

Bet nepagāja ilgs laiks, kad daudzi sāka neievērot baušļus. Vecā derība mums ziņo, ka tajās dienās "ikviens darīja, kas šķita taisns paša acīs". Dažas no šīm lietām, ko cilvēki darīja, kā tas aprakstīts Soģu grāmatā, bija diezgan drausmīgas.

Daudzi aizmirsa To, kurš bija viņus atbrīvojis no verdzības Ēģiptē un apsolījis tik spožu nākotni zemē, kurā "piens un medus tek." Daudzi no tautas līderiem pat atgriezās pie elku pielūgšanas.

Desmit baušļos Dievs bija iekļāvis noteikumu, kuram vajadzēja pasargāt Israēlu, lai tas neaizmirstu Dievu un palīdzētu atcerēties to labo, ko viņš tiem bija paredzējis. Tas bija iknedēļas Sabata likums.

Par nelaimi, kalpiem bija nosliece uzskatīt šo likumu par īpaši nogurdinošu prasību. Liekas, ka daži to tulkoja kā: "Tev nebūs neko patīkamu darīt Sabata dienā."

Pat šodien, daudzi kalpi Sabata atpūtu uzskata par Dieva patvaļīgu prasību, kuras vienīgais mērķis ir parādīt Dieva autoritāti un pārbaudīt mūsu paklausību.

Bet Jēzus nāca parādīt, ka Dievs nerīkojas patvaļīgi. Kā Pāvils to skaidro- Dieva likumi ir doti, lai mums palīdzētu un aizsargātu mūsu neziņā un brieduma trūkumā un vadītu atpakaļ uzticībā. Tas attiecas arī uz iknedēļas Sabatu.

Par laimi, Dieva draugi ir palīdzējuši izskaidrot šī likuma mērķi. Jesaja pat saka, ja tu Sabatā neesi priecīgs, tad tu viņu tā pa īstam nemaz neievēro.

Acīmredzot Sabata ievērošanu nevar uzspiest ar likumu. "Priecājies Sabatā vai arī tiksi smagi sodīts!" Šāda pavēle būtu galīgi nejēdzīga.

Ja jūsu bērnam negaršo spināti, vai jūs liktu viņam teikt, ka tie ir ļoti garšīgi, draudot ar sodu?

Bet kas var būt priecīgs Sabata ievērošanā? Lasot Bībeli, varam atrast ļoti nozīmīgus iemeslus.

Kalpi, kuri vienkārši dara to, kas viņiem pavēlēts, sliecas uzskatīt Sabatu par ierobežojumu viņu brīvībai - ierobežojumu, kuru uzticams kalps ir ar mieru pieņemt.

Draugu acīs Sabats ir kā pieminekli draudzībai, atgādinājums par to, ka brīvības pamats ir uzticība.

Dažiem patīk uzkavēties pie Sinaja

Ticīgie kalpi mēdz nebeidzami uzkavēties pie Sinaja kalna, atrodot vadību un drošību varenajā likumu krājumā un simbolos izteiktajā piedošanā un glābšanā.

Daži kalpi izvēlas runāt "mīklās". Tas viņiem sagādā lielāku noslēpumainības un apbrīnas sajūtu. Un dažiem reliģiskajiem līderiem tas sniedz lielāku varu un ietekmi. Mazāk zinošie kalpi tos godā par "Dieva noslēpumu glabātājiem."

Bet Dieva brīnumiem nav jābūt ietītiem noslēpumainības plīvuros, kā tas notika ar Pāvila laika populārajām mistiskajām reliģijām. Dieva noslēpumiem jātiek pilnībā atklātiem. Patiesībā, par Dieva svarīgāko noslēpumu Bībele nosauc "pašu Kristu". Bet Jēzus nenāca apslēpt patiesību. Tieši otrādi, Viņš nāca to padarīt skaidru un saprotamu.

Daži pat sapņaini atskatās uz Sinaja kalna pērkoniem un zibeņiem. "Cik gan tas būtu labi," esmu dzirdējis sakām, "ja Dievs atkal paceltu savu balsi un uzrunātu mūsdienu samaitāto pasauli!"

Draugiem patīk atcerēties, ka ala, kurā Dievs uzrunāja Eliju klusā, lēnā balsī, arī atradās Sinaja kalnā.

No kalpiem par draugiem

Es pazīstu daudzus, kuri ir pieņēmuši Jāņa 15:15 uzaicinājumu. Viņus tik ļoti iepriecina draudzības dāvātā brīvība, ka viņi bieži runā- kā lai to līdzdala citiem. Protams, draudzību nevienam nevar uzspiest. Kā Dieva draugs Pāvils paziņoja: "Ikviens lai pilnīgi turas savā pārliecībā!".

Viss, ko draugi var darīt- norādīt uz tiem pašiem pierādījumiem, kuri pārliecināja viņus. Un tas nozīmē visus pierādījumus - ieskaitot "Svēto rakstu nežēlīgos aspektus."

Pārāk bieži priekšstats par Dievu un pestīšanu tiek balstīts uz Bībeles rakstu vietu izlasi, nevis uz Bībeli kā vienotu veselumu. "Mazliet šeit, mazliet tur," saka uzticīgie kalpi. Bet kā ar visu pārējo?

Atlikušās detaļas

Šķiet, ļoti prātīgi būtu, ja ikviens, kurš apgalvo, ka pieņem Bībeli kā patiesības avotu, balstītu savu izpratni, dzīves modeli un filozofiju, Dieva un glābšanas atainojumu uz visām sešdesmit sešām tās grāmatām. Ja kaut kas no Bībelē aprakstītā nešķiet iederamies manā modelī, atliek divi varianti - vai nu es neizprotu konkrēto rakstu vietu, vai arī manam dzīves modelim nepieciešams paplašinājums vai uzlabojumi.

Kad man bija sešpadsmit gadu, piereģistrējos automehāniķu kursos, ko organizēja Kalifornijas vidusskola, kurā mācījos. Man un maniem klasesbiedriem ļoti patika mūsu cienījamais skolotājs misters Grabs. Viņš mūs sadalīja pa pāriem, un katram pārim iedeva 'pensionētu' automobili. Mūsu uzdevums- atvienot visas iespējamās detaļas un, protams, pats galvenais izjaukt mašīnas motoru. Mums bija jānoberž gultņi, jānotīra ventiļi un jādara vēl daudz kas cits, kas piederējās autoservisam pirms piecdesmit pieciem gadiem.

Pēc tam viss atkal bija jāsaliek kopā. Tad nāca stingrā pārbaude. Ja mašīnu varēja iedarbināt, mēs bijām izturējuši eksāmenu. Ja ne... Īstenībā, es nezinu, kas būtu noticis neveiksmes gadījumā, jo mūsu mašīna sāka darboties ar šāviena troksni un rēkoņu. Vairāki klasesbiedri iekāpa tajā, un mēs triumfāli apbraucām apkārt mūsu kvartālam.

Bija tikai viena neliela problēma. Dažas mašīnas detaļas mums bija palikušas pāri. Augstsirdīgais misters Grabs bija tik laipns, ka palaida mūs sveikā cauri. Bet es personīgi negribētu braukt ar to mašīnu. Nekādā gadījumā bez tām pāri palikušajām detaļām!

Pirms kāda laika saņēmu palīgmateriālu Jāņa evaņģēlija studēšanai. Viens no šīs grāmatas uzdevumiem bija pamudināt cilvēkus lasīt Bībeli kā vienotu veselumu. Es ar īpašu interesi uzmeklēju, ko šis palīgmateriāls komentē par Jāņa 16:26. Jūs jau atceraties, ka šis ir tas pants, kurā Jēzus ''skaidri un gaiši" saka saviem mācekļiem, ka Viņa aizlūgšanas Tēva priekšā nav vajadzīgas, jo pats Tēvs jau mīl mūs.

Tomēr šim pantam nebija pievienoti nekādi komentāri. Arī nekādu komentāru par šī panta izlaišanu. Kad aizrakstīju šī palīgmateriāla autoram, viņš man paskaidroja, ka nespēja atrast veidu, kā savienot šo pantu ar tradicionāliem uzskatiem. Tas man atgādināja manu skolas gadu mašīnu ar pāri palikušajām detaļām.

Dieva atainojums sešdesmit sešās grāmatās

Visos šajos gados, kad man bija tas gods vadīt studentu grupas cauri visām sešdesmit sešām Bībeles grāmatām, mēs koncentrējāmies tikai uz Dieva ainojumu. Mēs netērējām laiku prātojumos, kā gan Viņš iedabūjis dinozaurus šķirstā. Toties mēs uzdevām jautājumu- kāds Dievs noslīcinātu visu cilvēci.

Atceros to dienu, kad astoņdesmit četrus gadus veca ticīgā piecēlās kājās 300 cilvēku priekšā. ''Es jums pateikšu, lūk, ko," viņa stingrā balsī paziņoja. ''Esmu mīlējusi To Kungu visu savu mūžu. Taču tagad, kad esam izceļojuši cauri visām sešdesmit sešām Bībeles grāmatām, es Viņu ne tikai mīlu - tagad man Viņš pat patīk!"

It īpaši jauki ir bijis 'ceļot' cauri Bībelei ar bērniem. Viņi ir tik vaļsirdīgi savos jautājumos un novērojumos.

Kādu pēcpusdienu mēs bijām tikko kā pievērsušies Vecās Derības mācībai- ''aci pret aci un zobu pret zobu". 155 Uzradās jautājumi, kāpēc tad Jēzus teica, ka tā vairs nevajag darīt. Tā vietā mums būtu jāpagriež arī otrs vaigs.

Es jautāju bērniem, ko viņi darītu, ja kāds viņiem izsistu zobu. Pēc vairākiem bērnu priekšlikumiem, astoņus gadus vecais Keisijs, kas sēdēja man blakus un kura kājas vēl nesniedza grīdu, dalījās savā rūpīgi apdomātajā lēmumā:

''Vispirms es izsistu zobu arī viņam. Tad pagrieztu otru vaigu!"

Citā reizē mēs pārrunājām daudzās rakstu vietas, kas stāsta par to, kā Dievs iznīcinās bezdievjus. Es pajautāju bērniem, vai viņu mātes jel reizi ir teikušas: ''Dari, ko tev lieku, vai arī es tevi nositīšu!"

"Jā!" visa grupa korī atbildēja.

"Vai, jūsuprāt, mammas to domā nopietni?'' es tincināju.

"Skaidrs, ka ne," atteica mazā Tīna. "Mēs taču zinām, ka tas ir tikai tāds teiciens."

"Vai jūs domājat, ka Dievs arī lieto tikai tādu teicienu?" Es turpināju taujāt. Atbildes vēstīja, ka viņi tā nedomāja vis.

"Vai tas nozīmē, ka jūsu mammas mīl jūs vairāk nekā Dievs?"

Beidzot Keisijs pārtrauca iestājušos klusumu. Viss, ko viņš spēja pateikt, bija "Oho!''

Es būtu varējis pateikt bērniem, ka vislabākais veids, kā risināt šādas problēmas ir beigt uzdot jautājumus un tikai uzticēties Dievam. Protams, tās būtu Bībeles ceļojuma beigas. Gudriem bērniem drīz vien apnīk tas, ka zinošie pieaugušie nosaka to, kam viņiem būtu jātic.

Tomēr esmu pārliecināts, ka Dievam patīk, ka bērni runā par Viņu tā, kā šī bērnu grupiņa. Tā bija brīvība un drošība - runāt atklāti par Dievu, kas mudināja viņus lasīt visu Bībeli- grāmatu pēc grāmatas.

Paldies Tev par visām sešdesmit sešām!

Nesen, apmeklējot Lielbritāniju, dzirdēju par kādu mazu meitenīti vārdā Leilani, kas bija uzrakstījusi dažas vēstules Dievam. Uzzināju arī, ka par spīti saviem gadiem, viņa bija izlasījusi visu Bībeli. Leilani bija nonākusi pie lēmuma, ka šo sešdesmit sešu grāmatu Dievs ir ļoti īpaša Būtne.

Mēs aizbraucām uz Skotiju apciemot šo meiteni. Dārzā, aiz savas mājas Edinburgā, Leilani mums nolasīja dažas no savām vēstulēm.

Šī, viņa paziņoja, ir mana mīļākā vēstule.

Mīļais Dievs, Paldies Tev par to, ka radīji mani un sešdesmit sešas grāmatas- 39 Vecajā Derībā, 27 Jaunajā - ka mēs varam labāk iepazīt Tevi. Tava draudzene, Leilani.

"Vēstules beigās ir P.S.," es ieteicos.

""Ak, jā, maza piezīmīte. Tur rakstīts - "Mēs visi zinām, ka tā ir patiesība.""

"Tas nozīmē," viņa skaidroja, "ka mēs zinām, ka Bībelē rakstītais ir patiesība."

Esmu pārliecināts, ka jums patiktu Leilani. Un Leilani ir viena no Dieva draugiem.

DRAUDZĪGĀ DIEVA DRAUGI

Ziemeļrietumu Anglijā, netālu no Skotijas robežas, dzīvo kāds spēcīgs, bet maigs gans. Mēs dzirdējām, ka nesen viņš ir kļuvis par kristieti. Tā mēs nolēmām doties un uzzināt, kas pamudināja viņu pieņemt šādu lēmumu.

Ar sava labi apmācītā suņa palīdzību, viņš veda savu ganāmpulku lejup pa kalnu mūsu virzienā. Tad mēs noraudzījāmies trīnīšu dzemdībās un apbrīnojām, cik prasmīgi viņš aprūpēja gan māti, gan trīs jaundzimušos jēriņus. Tā nu, ganam stāvot un turot rokās vienu no daudzajiem jēriem, kuru dzemdības viņš pieņam katru gadu, man bija iespēja pajautāt, kā viņš nolēma kļūt ticīgs.

"Tā bija mana draudzene Alise," viņš norādīja uz kādu sievieti ar brīnišķīgi draudzīgu seju.

"Pastāsti mums, ko viņa izdarīja," es lūdzu.

"Viņa vienkārši izvadīja mani cauri Bībelei, un es to pieņēmu."

Mēs uzzinājām kaut ko vairāk par Alisi. Viņa bija izlasījusi visas sešdesmit sešas grāmatas un bija iemīlējusi tajās attēloto Dievu. Viņa bija diezgan aktīva savā nelielajā lauku draudzē un mēdza pat sludināt pa reizei, kad mācītājs bija devies prom. Nesen viņa man atsūtīja savu svētrunu par labo ganu. Mana sieva apgalvoja, ka tā ir labākā svētruna, kādu viņa ir dzirdējusi par šo tēmu.

Viena no patiesa Dieva drauga pazīmēm, ir rūpes par mūsu debesu Drauga labo slavu. Ābrahams, Mozus un Ījabs- visi demonstrēja šādu lojalitāti. Tāpat arī Alise. Viņā gribēja, lai cilvēki ierauga Dievu tādu, kāds viņš ir, un tas, savukārt, uzrunāja gana sirdi.

Esmu ievērojis, ka Dieva draugiem īpaši rūp, lai viņa bērni saskatītu Dievā savu draugu. Pēc tam, kad bijām pabijuši daudzās tukšās Lielbritānijas draudzēs, mēs nonācām kādā Londonas draudzē, par kuru bija ziņas, ka tā ir pilna ar apmeklētājiem katru nedēļu. Četras dzīvīgas meitenes bija ar mieru parunāties ar mani pēc dievkalpojuma.

"Kad jūs nonāksiet debesīs, ko jūs gribētu satikt pirmo- Dievu Tēvu vai Viņa dēlu Jēzu?"

Bez vilcināšanās viena no meitenām atbildēja: '' ''Nav jau nekādas starpības. Jēzus teica: "Kas Mani ir redzējis, Tas ir redzējis Tēvu." " Es iedomājos, vai tikai kāds no Dieva draugiem nav palīdzējis šai attapīgajai, jaunajai meitenei.

Kad jautāju, ko vajadzētu darīt, lai cerību zaudējušos cilvēkus atgrieztu draudzē, daži atbild, ka šiem šaubīgajiem vajadzētu izbeigt uzdot tik daudz jautājumu un vairāk parādīt ticību. Daži pat piemin brīdinājumu no vēstules Ebrejiem- "Bez ticības Dievam nevar patikt." Man tā ir kalpa runa. Un tieši šāda veida attieksme ir tā, kas tik daudzus pasaules cilvēkus ir novērsusi no Dieva.

Dieva draugi grib zināt, kāpēc tādi cilvēki kā Lorena un viņas ģimene domā, ka kristiešu mācībai vairs nav jēgas. Pārāk bieži, runājot par Dievu un pestīšanu, tiek lietota nesaprotama valoda.

Ja mūsdienās Jēzus būtu šeit, viņš ietu un vienkāršā, saprotamā veidā uzrunātu Lorenu un viņas ģimeni, miesnieku Beriju, kapraci un baikerus. Kā Dieva bērniem, viņiem ir tiesības saprast.

Dieva draugu lielais gods ir kalpot par "starpniekiem" šādiem cilvēkiem, kā to darīja Mozus ar Israēla bērniem.

Kad es kādam skolēnam jautāju- kā viņš domā, ko vajadzētu darīt tādu cilvēku labā kā Lorena, viņš ātri atbildēja: "Vienkārši stāstiet viņiem stāstus par Jēzu."

Stāstīt par Jēzu, nozīmē stāstīt par augšistabu- ko Kungs tur teica un darīja kopā ar saviem mācekļiem. Tas nozīmē izskaidrot, ka Dievam nav nekā svarīgāka par savu bērnu brīvību un draudzību.

Stāstīt par Jēzu, nozīmē aicināt uzdot vairāk jautājumu, nevis mazāk. Protams- nevis vienkārši atjautības jautājumus, bet jautājumus, kas ļauj izprast patiesību.

Tiem, kuri uzdrošinās runāt par Dievu, vajadzētu būt pirmajiem, kuri veicina šādu jautājumu uzdošanu.

Sekot Kristus piemēram, nozīmē iedrošināt cilvēkus ar cieņu uzdot jautājumu pašam erudītākajam mācītājam: "Es nesaprotu, ko jūs tikko pateicāt par Dievu. Piedodiet man, ka es to saku, bet, manuprāt, tā bija neskaidra runāšana."

Sekot Kristus piemēram, tāpat nozīmē respektēt kalpus. Ja viņi savās bailēs no Dieva ilgojas pēc iedrošinājuma, ka viņu pusē ir Draugs, Dieva draugi stāstīs viņiem, ka patiešām viņiem ir šāds starpnieks. Iespējams, ka vēlāk radīsies iespēja izskaidrot, ka šis starpnieks patiesībā ir pats Dievs.

Augstākais kompliments kalpam, ko viņš var saņemt no Dieva- "Labi, tu uzticīgais un taisnīgais kalps."

Kā gan kāds spētu vēlēties kaut ko vairāk?

Tiem, kas pieņēmuši Jāņa 15:15 piedāvājumu, ir sagatavots vēl kāds lielāks kompliments: "Paldies jums, mani bērni, par to, ka stāstāt patiesību. Paldies par to, ka esat mani draugi."

EPILOGS

Šī grāmata iesākās ar Visuma Valdnieka draudzības piedāvājumu.

Pats Karalis saka saviem kalpiem: "Kaut jūs būtu mani draugi."

Par tulkošanu un publicēšau atbildīgs Māris Mols
Tulkojusi Sanda Veidemane-Thomollari, Māris Mols

KALPI VAI DRAUGI

PROLOGS

VAI TEV BŪTU BAIL SATIKT DIEVU?

Daudzi vēlas, kaut spētu vēl ticēt

Vai ir Kāds, kam varam uzticēties?

Vai kristietības laikmetam pienākušas beigas?

KAUT JŪS BŪTU MANI DRAUGI!

"Dievs tā teica!" Vai tas visu izšķir?

"Esiet mani draugi, vai arī Es jūs iznīcināšu"?

"Mīli mani vai liec mani mierā!"

"Jautā vien, bet tas uz tavu atbildību!"

Ābrahams tika saukts par Dieva draugu

Dievs varēja runāt ar Mozu, kā cilvēks runā ar draugu!

"Paldies, Ījab, ka esi mans draugs!"

"Pasaki savam brālim, ka tu viņu mīli!"

Mīlestību nevar pavēlēt

Būt Dieva kalpam ir liels gods

Es vēlētos, lai jūs būtu mani draugi

NAV DRAUDZĪBAS BEZ UZTICĪBAS

Tuvāks par brāli

Vai Tēvs var būt kā Jēzus?

Kādēļ Dievs pacēla balsi Sinajā?

Vai tu rīkotos tāpat?

Pārmācības risks

Mācību stunda uz kāpnēm

Dievs izvēlas runāt klusi un neuzkrītoši

Kā Dievs atguva Saulu

"Lūdzu, piedod Saulam"

Pāvils - kalps

Pāvils - saprotošs draugs

Vai Dievs, kurš lika nogalināt Akanu, var būt uzticams?

Saskanīgs priekšstats par Dievu

NAV IESPĒJAMS PAVĒLĒT UZTICĒTIES

Kā Dievs pārmācīja Nebukadnecaru

"Ne ar spēku, ne ar varu"

"Bet ar Manu Garu," saka Tas Kungs Cebaots

UZMANIES, KAM UZTICIES

Vai ir jēga "ticēt ticībā"?

"Es vienkārši zinu, ka tā ir!"

Vai kāds var atteikties no ticības dāvanas?

Kāda ir atšķirība starp ticēšanu, ticību un uzticēšanos?

Vai uzticēšanās Dievam ir lēciens tumsā?

Senā apsūdzība

Dieva atbilde

Arī pravieši var melot

Vai jūs pirktu zāles no šī vīra?

Nav īsākā ceļa uz uzticēšanos

Patiesības Autoritāte

DRAUGI RUNĀ ATKLĀTI

Draugi nerunā 'mīklaini'

Runājot atklāti par Tēvu

Priedēkļa 'ne' mīklainā izgaišana

Izdevība pajautāt

"Es neesmu nācis, lai būtu pretrunā ar Mozu"

Es negribēju nevienu vidutāju

Kurš mūs mīl vairāk - Jēzus vai Debesu Tēvs?

DRAUDZĪBA UN DIEVA LIKUMI

Ko būtu palūdzis Tu?

Kā lai atrod īsto nozīmi?

Mūsu "Pavadonis" ceļā pie Kristus

Ceremoniālo likumu mērķis

Dieva likumi neapdraud draudzību

Paklausīgs kalps vai paklausīgs draugs?

Kāpēc tu tīri zobus?

GRĒKS UN GLĀBŠANA NO KALPU UN DRAUGU VIEDOKĻA

Plašāks skats uz grēku

Uzticēšanās radīta paklausība

Pārliecības radītā paklausība

Mozus grēks pie klints

Izpratne par grēku kā juridisku problēmu

"Jūsu Dievs ir pārāk laipns"

Nāvessods nepārmāca iznīcināmo

Glābšana no kalpu viedokļa

Īpašie vārdi

Svētās frāzes

Dieva draugu viedoklis

Grēks kā inde

LABĀKAIS DRAUGS

Dieva jūtas pret Viņam neuzticīgajiem ļaudīm

Pāvils noteikti bija lasījis Hozejas grāmatu